Jezgas zeme

"Tu nu gan esi," atskanēja balss no kapuces apakšas. "Tas ir Rožlapiņu jaukuma paviljons, protams."

"Protams," stingri sacīja Ragainais Barons. "Cik muļķīgi no manas puses. Man ir vajadzīgas cukura standziņas, nemaz nerunājot par nažiem, dakšām un karotēm, un tu man atnes Rožlapiņu jaukuma paviljonu."

"Pareizi, kungs," balss apstiprināja. "Nevienus dārza svētkus nevajadzētu rīkot bez tāda. Tici man. Baronesei tas patiks."

"Es tiešām ceru," sacīja Ragainais Barons. "Uzstādi to tur," viņš teica, rādīdams uz kādu tukšu stūri.

"VOLTER!"

Viņa vārdam atbalsojoties dārzā, Ragainais Barons no­bālēja. Viņš paskatījās augšup uz Baroneses guļamistabas logu. "Es nāku, manu dūjiņ," viņš atsaucās. "Man te ir kaut kas tāds, kas tevi padarīs ļoti, ļoti laimīgu." Viņš cieši

satvēra noasināto zariņu.

>

"Lai nu tā būtu!" noskanēja Ingridas balss, zema un draudu pilna. "Atceries, kas notika iepriekšējo reizi, kad tev neizdevās padarīt mani loti, ļoti laimīgu, Volter."

Ragainais Barons maigi paberzēja ausis un, to atce­rējies, saviebās. "Kā lai es aizmirstu?" viņš nomurmināja. "Kā lai es to jebkad aizmirstu?"

Gaiss ap Troļļu tiltu bija mierīgs, kluss un smirdīgs. Troļļu kārei uz runkuļiem bija kāda nejauka blakus parā­dība, kas viņus mocīja miegā. Burkšķoša skaņa, it kā tiktu uzskaņots pūtēju orķestris, cēlās no guļošās pilsētas.

Kad smaka sasniedza sikspārņputnus, kas netālu sēdēja uz laktas, tiem sāka asarot acis. Gaisam lēni ceļoties aug­šup, kāds nelaimīgs koku trusis saņēma pamatīgu devu šīs plūsmas un nokrita no sava augstā zara nāvīgā nesamaņā.

Uzmeties uz ķebļa lielās grabažu kaudzes vidū, at­spiedis elkoņus uz ceļiem un galvu rokās, sēdēja Troļļu lilia galveno vārtu nodokļu savācējs. Drukns radījums ar kušķainiem matiem, kam no mutes rēgojās zobi, tāpat

kā visi Troļļu tilta iemīt­nieki bija aizgulējies. Viņa ķivere bija sašķiebusies un klēpi atradās pusēsts runkulis. Viņš lēni un vienmērīgi krāca. Viņa vēders kurkstēja un bikses burkšķēja. " Pflīīīnp!"

Viņa salāpīto, plato bikšu pakaļpusē bija ma­nāma kustība. Kaut kas bija viņa bikšu pakaļējā kabatā un tas mēģināja tikt laukā.

Trollis uz mirkli aizturēja elpu un, vēl būdams cieši aizmidzis, pasniedzās un pakasīja sev pēcpusi. To darot, kustība viņa kabatā kļuva aizvien drudžaināka. Nākamajā brīdī kaut kas spožs un sudrabots parādījās no kabatas. Tā bija karotes galviņa.

"Pfiīūītīīp/" atskanēja no troļļa, un pāri lidojošs sikspārņputns nokrita no debesīm.

Karote grozījās, dīdījās un knosījās, līdz tika laukā no kabatas un ar klusu šķindoņu nokrita zemē.

Tā nopūtās, piecēlās un atkal nopūtās. Agrā rīta saule atmirdzēja uz mazās karotītes, kas piesardzīgi tipināja cauri grabažām. Tā pagāja garām sarūsējušai lejkannai un ieplī­sušam šķīvim, pāri uzgriežņu un skrūvju kaudzēm un tālāk laukā uz platā, putekļainā ceļa.

Kaut kas to sauca. Kaut kas tāds, ko nevarēja neņemt vērā.

1

Džo Džefersonu no miega rupji pamodināja skaļš krab. Viņš pagriezās, bet acis turēja cieši aizvērtas. Viņš sa­springti klausījās.

Varēja dzirdēt tik daudz dažādu skaņu. Pulksteņa tik­šķēšanu. Trauku šķindoņu. Kādu blakus istabā neskanīgi dungojam…

Džo sirds sāka sisties straujāk. Vai tas varēja būt viņa guļamistabas pulkstenis, kas tikšķ? Vai tā bija māmiņa, kas gatavoja brokastis, un viņš to varēja dzirdēt? Vai tas bija tētis, kas dungoja dušā?

Vai viņš uzdrīkstēsies atvērt acis, lai par to pārliecinā­tos?

Lēnām viņš mazliet pavēra kreiso aci. Istabā bija tumšs, tās iekārta neskaidri saskatāma. Tik tālu viss bija labi. Vai viņš atkal bija atgriezies pats savā guļamistabā pēc tā, kas droši vien bijis pats dīvainākais sapnis viņa mūžā?

Viņa acis atsprāga vaļā.

Nē, viņš nebija atgriezies! Viņš atradās guļamtīklā mājaslaivā, kas peldēja lidojošā ezerā. Tas, kas bija palicis pa i i no viņa tā saucamā karotājvaroņa ietērpa, katla vāks, stulmzābaks un maisaudekla apmetnis ar mākslīgās

kažokādas apšuvumu mētājās viņam apkārt, gaidot, kad viņš saģērbsies.

"Nolādēts un sasodīts!" viņš iesaucās, pietrūkdamies sēdus. "Es vēl aizvien esmu te, Jezgas zemē."

"Un es tev arī novēlu labu rītu," sapīkusi teica Veronika.

Džo pagriezās pret papagaiļiem, kas bija uzmetusies uz mezglainajām virvēm guļamtīkla kājgalī. Džo pamanīja, ka viņas spalvas izskatījās mitras un izspūrušas.

"Es… es atvainojos," viņš sacīja. "Es tikai domāju… ce­rēju…" Acis viņam aizmiglojās. "Sapņoju…"

"Ak, sapņi," saprotoši teica Veronika. "Es sapņoju par jauku, mazu būrīti. Neko smalku. Mazu spogulīti, putnu barību, varbūt mazu zvaniņu, ko patrinkšķināt, ja man būtu garlaicīgi. Bet man jāsamierinās ar šo te mājaslaivu un

Randalfu, tā saukto Gudro. Drīzāk jau Randalfs Skopais. Mazs spogulītis. Saproti, tas taču nav daudz prasīts, vai ne?"

Tobrīd atvērās durvis un ienāca neliela auguma tukls indi­vīds ar bieziem, baltiem matiem un smailu burvja cepuri. Tas bija Randalfs Gudrais. Džo suns Henrijs bija viņam blakus tik slapjš, ka pilēja. Līdzko viņš ieraudzīja Džo, tā metās pāri istabai, ielēca guļamtīklā un sāka laizīt Džo seju.