Jezgas zeme

"Labrīt, Džo," sveicināja Randalfs. "Es nupat biju aiz­vedis Henriju uz agru rīta peldi." Viņš paplikšķināja sev pa apaļo vēderu. "Nekas tā nenoskaņo dienas darbiem, kā agra rīta pelde."

"Nākamreiz pamodini mani, iekams tu meties ūdenī," sapīkusi sacīja Veronika, purinādama ūdeni no spalvām.

"Ā, te tu esi, Veronika," mundri teica Randalfs. "Es aiz­mirsu, ka tu man esi uz galvas. Piedod."

"Tas nenotiktu, ja man būtu jauks būrītis kā normālam papagailim," aizrādīja Veronika. "Un mazs spogulītis, var­būt zvaniņš, ja man būtu garlaicīgi…"

"Tu taču atkal nesāc par to pašu, ko?" iebilda Randalfs. "Es jau iepriekš esmu tev teicis būrīši ir domāti kanārij­putniņiem. Tu esi mana tuva draudzene. Tava vieta ir te, kur es varu tevi pieskatīt." Viņš paplikšķināja sev pa gal­vas virsu. Veronika aizplivinājās un atkal nolaidās uz tās.

"Sapņi," viņa nopūzdamās teica.

KKAH!

Tas bija tas pats troksnis, kas pirmīt bija pamodinājis Džo, tikai skaļāks. Tam nekavējoties sekoja blīkšķis, dur­vīm atsitoties pret sienu istabas tālākajā galā. Masīvs, punains milzis iebrāzās iekšā, lielajā dūrē satvēris smagu cepamo pannu.

"Norbert!" Randalfs uzsauca. "Kā tev liekas, ko tu dari?"

"Tas elfs, kungs!" Norberts auroja. "Viņš ir bijis pie rituļni; ii zīlēm."

Pagriezies Džo pa­manīja kaut ko mazu un apaļīgu traucamies pa grīdu. Nākamajā mirklī cepamā panna noblākšķēja viņam aiz muguras, par mata tiesu neskarot elfu. Mājaslaiva sašūpojās.

"Nenāc ne tuvumā manai virtuvei!" Nor­berts kliedza. Elfs slīdēdams apstājās un drāzās atpakaļ, Nor­bertam starp kājām. Norberts noskatījās viņam pakaļ, liekdams galvu aizvien zemāk un zemāk, līdz nogāzās garšļaukus. Mājaslaiva spēcīgi sasvērās.

"Esi uzmanīgs, Norbert!" sauca Randalfs. "Tu taču ne­gribi apgāzt laivu."

"Atkal," dzēlīgi piebilda Veronika.

"Piedod, kungs," sacīja Norberts, pieceldamies kājās.

Elfs aiztraucās virzienā uz pulksteni, kas karājās pie sienas. "Pusstunda pāri rītam!" tas priecīgi nokliedzās, uzrāpdamies augšā pa svārstu un pazuzdams pa mazajām durtiņām virs pulksteņa ciparnīcas.

"Laiks brokastīm," teica Randalfs.

"Kurkuļu biezenis! Mans mīļākais ēdiens," sacīja Nor­berts, pētīdams Randalfa pilošās cepures saturu. "Tas ir tik garšīgs, kad sacepts pankūkās."

"Vē," Džo nodrebinājās.

"Ar iemantotu garšu," pamādams teica Randalfs. "LIn ķekatpeles arī ir visai garšīgas…"

"Kurkuļi, ķekatpeles," Džo aiz pretīguma purināja galvu. "Kad mana māmiņa cep pankūkas, viņa piegriež klāt ananasus vai banānus…" Seja viņam izstiepās. Apakšlūpa nodrebēja.

"Džo," norūpējies teica Randalfs. "Ja šīs pankūkas tev tik daudz nozīmē, tad varbūt… šovakar…"

"Tās nav pankūkas!" Džo iekliedzās. "Tā ir mana mā­miņa. Un mans tētis. Un dvīņi, un pat Ella. Man viņu visu pietrūkst." Viņš dziļi ievilka elpu. "Es gribu tikt mājās."

Randalfs ar roku uzsita Džo pa plecu. "Tici man, manu zēn, neko citu es nevēlos vairāk, kā aizsūtīt tevi mājās. Es esmu lauzījis galvu, meklējot risinājumu, bet…" Viņš pa­raustīja plecus. "Nezaudē cerību, Džo. Vēlāk es tam veltīšu visu uzmanību. Kaut kas gadīsies. To es droši zinu."

Džo nokāra galvu. Viņam nebija ne jausmas, cik ilgi viņš bijis Jezgas zemē. Tā kā dienu un nakšu garums nekad nelikās viens un tas pats no dienas uz dienu, to nebija iespējams noteikt. Vienīgais, ko viņš zināja, Ran­dalfs to pašu bija teicis vai desmit reižu, kaut kas ga­dīsies. Bet vai gadīsies? Kāpēc lai šī reize būtu atšķirīga no visām citām? Viņš jau taisījās to pateikt, kad sadzirdēja klusu klaudzienu pie durvīm.

Randalfs apsēdās pie mazā galdiņa. "Nes šurp pan­kūkas, Norbert, veco zēn," viņš sacīja. "Es esmu tik izsal­cis, ka varētu apēst sārto smirdcūku!"

"Vai tas nebija pie durvīm?" iejautājās Džo.

Norberts sarauca pieri un pakasīja galvu. "Vēl joprojām ir," viņš teica. "Vai tad ne?"

"Es neko nedzirdēju," paziņoja Randalfs.

"Es arī ne," pievienojās Veronika.

Atskanēja vēl viens klaudziens, pat vārgāks nekā iepriekš; tam sekoja mazas, pīkstošas šķavas.

"Apčīīf"

Tev taisnība," apstiprināja Randalfs. "Lieliska dzirde, manu zēn, varētu teikt, karotājvaroņa dzirde. Atver durvis, Norbert, mīļais," sacīja Randalfs.

Norberts vilcinājās. "Tu domā, tas ir pie durvīm?" viņš jautāja. "Kādu brīdi es nebiju drošs…"

"Protams, tas ir pie durvīm," apgalvoja Randalfs.

Trešajām klaudzienam sekoja otras šķavas un ilgs, pa­guris vaids.

"Ver vaļā, Norbert!" sauca Randalfs. "Tūlīt pat."

Norberts aizsoļoja pāri istabai un atvēra durvis. Un tur, saredzams pret zemajiem saules stariem, atradās mazs, kaulains, no galvas līdz kājām slapjš radījums, kas stāvēja paša veidotā peļķē. Uz smailās cepures, kas viņam bija galvā, varēja saskatīt burtus E.P.

Viņš izņēma slapju aploksni no izmirkušās pasta somas un sniedza to Norbertam.