Jezgas zeme

No alas iekšpuses nākošie dūmu mutuļi kļuva biezāki, blīvāki. Orķestris spēlēja aizvien skaļāk.

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Pēkšņi, gaisam noskaidrojoties, alas ieejā rēgojamies bija redzams snuķis ar divām kūpošām nāsīm. Tas paostīja gaisu, tas nodrebēja un panāca mazliet tālāk uz priekšu.

Lēnām, lēnām parādījās visa pārējā lielā, zvīņainā galva. Viens pēc otra pacēlās smagu plakstu pāris, atsedzot divas dzeltenas acis, kas apstulbumā raudzījās apkārt, līdz apstājās pie mirdzošo galda piederumu plašās ierindas tieši priekšā. Zvīņas nograbēja, kad galva, acīmredzami iepriecināta, notrīsēja.

Pēc cukura standziņu komandas un ne mirkli nejau­cot ritmu orķestris paspēra soli atpakaļ. Radījums izlīda vēl mazliet tālāk. Skatam atklājās garš, zvīņains kakls.

Cukura standziņas atkal lika orķestrim atkāpties; un radījums atkal panāca uz priekšu.

Parādījās bruņots rumpis un četras garas, zvīņainas kājas, no kurām katra beidzās ar sarepējušām pirkstu locī­tavām, kam galā bija gari nagi.

Šķind! Šķind! Kling! Klang! Šķind! Šķind! Kling! Klang! Orķestris turpināja spēlēt, pa solim atkāpjoties pie katra klang.

Sprīdi pa sprīdim radījums lēni izlīda no tumšās, ēnai­nās alas drošības ārā spožajā rīta saulē. Tas nopētīja katra naža formu un lielumu, tas apostīja iesmus un karotes, bet, jo tālāk tas iznāca laukā, jo tālāk atkāpās orķestris.

Draudīgi rūcot, radījums pacēlās pakaļkājās, saplivināja platus, ādairv % nus spārnus un savicināja garo čūskveida asti. Tad, paskatījies augšup debesīs, tas mežonīgi nosprauslājās. Divas biezu, melnu dūmu grīstes izplūda tam pa nāsīm, un, kad tas atvēra žokļus, tā skaļo, skanīgo rēcienu pavadī­ja oranži sarkana, svili­noša liesma.

Milzīgais, lieliskais un šausmīgais zvērs daudzus garus gadus bija gulējis miegā, saritinājies sargādams savus dār­gumus. Tagad galda piederumi bija to pamodinājuši. Te tie bija, tam priekšā, spoži mirdzēdami saulē un spēlēda­mi tik jauku mūziku. Pūķis tos gribēja.

Ja vien tie paliktu mierā!

Pūķis vēlreiz atlieca atpakaļ galvu un ierēcās. Liesmu mēles skāra garām lidojošu drēbju skapju eskadriļu, ap­svilinot tiem durvis un vienu sagriežot liktenīgā grīstē. Tas nokrita zemē Pelējuma kalnu pakājē, sašķeldamies ar skaļu būkški.

Galda piederumi nodrebēja.

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Tie atkāpās vēl vienu soli.

Pūķis pielieca galvu un alkatīgi nopētīja orķestri. Kārdinošo sudraba galda piederumu izskats un skaņa to bija tik ļoti satraukusi, ka tas tik tikko spēja valdīties.

Tas gribēja pievienot mirdzošos sudraba piederumus savai milzu mirguļojošajai apslēptajai mantai. Tas vēlējās tos iegūt sev; skaitīt, sašķirot, pulēt un apmīļot tos. Tas gribēja sajust karošu gludumu, dakšu durstīgumu; tas gri­bēja apvīt savus tinumus galda piederumiem, apsargāt tos līdz laika beigām.

Kad galda piederumi atkāpās, pūķis samiedza acis. Kādu spēlīti tie visi spēlē? Kādēļ tie tik šausmīgi ķircinās?

Pūķa muskuļi noraustījās. Tā aste mētājās no vienas pu­ses uz otru, saceļot putekļus. Tā nāsis dūmoja. Tas bija vienīgais, ko radījums varēja darīt, lai apvaldītos un ne­mestos virsū orķestrim, bet, ja to darītu, tad galda pie­derumi izklīstu un tam beigās paliktu vien dažas zupas karotes.

Nē, pūķim vajadzētu būt gudrākam. Tas sakumpa, ar augumu pieplakdams zemei, lielajiem, muskuļotajiem gurniem trīsot. Tad, vienu aci nenovēršot no orķestra, pagrieza galvu, it kā gribēdams iet projām.

Muzicēšana saminstinājās, jo galda piederumi nevarēja saprast, ko lai dara tālāk. Cukura standziņas pacēla vienu spaili un pamāja.

Orķestris pagāja soli uz priekšu.

Vienā mirklī pūķis pagriezās apkārt un metās virsū. Lielais, zvīņainais zvērs nokrita zemē orķestrim priekšā, saceldams putekļu mākoni, un ar asti strauji apķēra to lielā aplī, kas tos visus iesprostoja. Tie bija notverti ikviens un katrs no mirdzošajiem priekšmetiem.

Tā vismaz pūķis domāja. Galda piederumiem tomēr bija citi uzskati. Dažās vietās jau kāds no tiem bija pār­varējis astes sienu un izlauzies brīvībā.

Grupa olu karotīšu kāpa pāri pūķa garajam bultveida astes galam; pusducis smeļamo kausu palīdzēja cits citam augšējā posmā, bet vidū olu griezējs lēca uz lielas dakšas izliektajiem zariem, aizšaudams brīvībā nažus, kas bija satupuši uz tās spala.

Pūķis aiz niknuma tik skaļi ieaurojās, ka nodrebēja kalni. Tas noklabināja nagus, uzšāva gaisā asti, aizmēz­dams tās nelaimīgās karotes un dakšas, kas vēl turējās pie tā zvīņām, augšā debesīs un tālu projām. Tajā pašā laikā galda piederumu orķestra pārpalikums izmantoja izde­vību un skriešus metās bēgt.

Tie drāzās projām pāri putekļainajai plakankalnei ar ievērojamu ātrumu un izveicību. Pūķis palika stāvam. Paliecies uz priekšu, tas atvāza žokļus un aizsūtīja tiem nopakaļ kvēlojošu uguns lāpu. Liesmas apsvilināja zemi un skāra muguru dažām lēnākām deserta karotēm. Bet galda piederumi neapstājās.

Cits pēc cita noklīdušie un nomaldījušies atgriezās pie galvenās grupas. Visi kopā tie brāzās lejup pa šauru taku starp diviem milzu laukakmeņiem.