Jezgas zeme

"Tu nezini pašu galveno, Veronika," sacīja Randalfs. "Atlīdzība par to, ka burvis pārgriezīs lenti un teiks dažus vārdus majestātisko dārza svētku atklāšanā, ir trīs zelta gabali un tik daudz mandeļu krēma želejas, cik vien var ieēst. Es esmu iztērējies līdz pēdējam misiņa diženim," viņš skumji piebilda. "Es nevaru atļauties laist garām tādu izdevību…"

"Bet kā mēs tur nokļūsim?" Veronika neatlaidās. "Tu teici, tie sākas pulksten divos."

"Bez ceturkšņa pēcpusdiena!" noskandēja pulksteņa elfs, pabāzis galvu pa durtiņām.

"Mēs darīsim to, ko mēs vienmēr darām, kad mums kaut kur jānokļūst tiešām, tiešām ātri," Randalfs atbildēja.

Norberts nobālēja. "Tikai ne spārnotos zābakus…"

"Nav citas izvēles," stingri noteica Randalfs.

Džo pagriezās pret Norbertu. "Spārnotie kasP" viņš jautāja.

"Atceries, kas notika iepriekšējo reizi," nodrebinājusies atgādināja Veronika. "Daži burvji nekad neko nemācās."

Randalfs steidzinot sasita plaukstas. "Ātri, visi!" viņš sauca. "Šis pasākums jādabū uz ceļa."

"Bet kā būs ar mani?" iejautājās Džo.

Randalfs pasmaidīja. "Uz Norberta pleciem vienmēr būs vieta karotājvaronim, manu zēn," viņš sacīja. Henrijs ierējās un paluncināja asti. "Jā, un viņa uzticamajam kau­jas sunim."

"Ne jau to es gribēju zināt," paskaidroja Džo. "Tu ap­solīji palīdzēt nokļūt mājās. Es tam veltīšu visu uzmanību, tu teici."

"Vēlāk," papildināja Randalfs. "Es teicu, ka darīšu to vēlāk. Un tā arī būs."

"Bet kad?" jautāja Džo.

"Mēs atradīsim iespēju," Randalfs līksmi sacīja. "Bet pagaidām…" Viņš paraustīja plecus. "Pienākums sauc. Manas rokas ir saistītas."

Elfs izlēca laukā no pulksteņa. "Jūs nekādi nepaspē­siet," tas smējās. "Jūs būsiet par vēlu, par vēlu, par vēlu!" tas sauca un sabruka histēriskos smieklos.

"Tas pulkstenis ir uz pusi par daudz priecīgs," nomur­mināja Veronika. "Tas jāuzvelk."

"Tev taisnība," piekrita Randalfs. "Es to tūlīt izdarīšu." Viņš pievērsās pulkstenim. "Tu esi nožēlojams laikrāža izsmiekls!"

Dusmīgais elfs savieba seju. "Vai tu ainā ar mani?" tas noprasīja draudīgā balsī. "Vai tu runā ar mani?"

"Tā," teica Randalfs, "esmu to uzvilcis. Tagad dosimies ceļā. Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirki."

Kad uzlēca saule, mazā tējkarotīte lēni un uzmanīgi meklēja ceļu no viena smaržojoša zāļu kušķa uz citu, ik pa brīdim nopūzdamās. Tējkarote, savāda spēka pievilk­ta, bija pametusi Troļļu tiltu un gājusi pa putekļaino Milžu kalnu ceļu, līdz nogriezās Smaržu purvā.

Brīdi apstājusies uz kāda īpaši smaržīga zāļu kušķa, mazā tējkarotīte pagrieza savu kausiņu, it kā lai ieklausī­tos. Kaut kur no kreisās puses nāca sēcošs, šļakstošs troksnis.

Tas bija tuvāk nekā pirmīt. Tējkarote nopūtās, nodrebinājās un pārlēca uz nākamo zāles kušķi.

Un nākamo.

Un nākamo.

Tās priekšā garajā zālē kaut kas iezaigojās un paspīdēja. Karotīte turpināja ceļu, pieceldamās, kad pakrita, un nolē­musi nepadoties. Zaigošana un spīdēšana kļuva spožāka.

Pēkšņi zāle pašķīrās, un tur, pieplakusi smaržīgajos dubļos, sēdēja sprāgstošā gāzes varde, turklāt milzīga.

Tā pamirkšķināja vie­nu apaļo aci, tad otru. Tā parāpās uz priekšu ar savām lielajām priekškā­jām, gatava uzbru& kūmam. Kārpas pa visu tās violeto ādu draudīgi pulsēja.

Tējkarote nolecot paslīdēja, tad atkal

piecēlās. "Ah," tā nopūtās.

Sprāgstošā gāzes varde paslējās uz pakaļkājām. Tās kār­painās lūpas pavērās, un gara, resna, lipīga mēle izšāvās gaisā un apvijās ap mazo tējkarotīti.

Pazūdot gāzes vardes alkatīgi gaidošās mutes tumšajā, smirdošajā mitrumā, tējkarote izdvesa ilgu pēdējo nopūtu.

"Aaaaa…"

Gāzes varde aizcirta žokļus, norija un apmierināti pa­smaidīja. Tā slinki pagriezās apkārt un jau taisījās lēkt projām uz muklāja mitrāko daļu, kur varētu netraucēti sagremot maltīti, kad kaut kas sāka notikt.

Vispirms no gāzes vardes vēdera atskanēja zema, bur­buļojoša skaņa. Tad tās kārpainā āda sāka mainīt krāsu no violetas uz sarkanu, tad zaļu, tad oranžu. Tās smaids izvaikstījās.

"Kvāk," tā satraukta nokurkstēja. "Kvāk. Kvāk…"

Tā mēģināja palēkāt uz vietas, tā mēģināja uzsist sev pa muguru, tā mēģināja smagi nokrist zemē, bet veltīgi. Tējkarote bija cieši iesprūdusi.

Gāzes varde bezpalīdzīgi vārtījās. Tās acis izspiedās, mēle izkārās, kājas kļuva nekustīgas un nekam nederīgas. Tā drebēja un vibrēja, nespēdama pat pakurkstēt, un

piepūtās līdz milzu apmēriem. Āda bija tik stingri no­stiepta un tik plāna, ka kuru katru bridi…

BLAUKŠ!

Gāzes vardes sprādziena troksnis atbalsojās visā Smaržu purvā, liekot glumajiem muklāja dēmoniem slēp­joties ienirt dziļāk un sārtajām smirdcūkām nolaist gaisu. Tas bija apdullinoši. Un, kad nelaimīgās gāzes vardes atliekas beidzot noplivinājās atpakaļ zemē, izrādījās, ka tapusi arī liela netīrība.

Lidojot augstu virs Smaržu purva lielā, plašā lokā, mazā karotīte nopūtās.

2

Pie ieejas alā orķestris muzicēja pilnā sparā. Sekojot cukura standziņu aizrautīgajai diriģēšanai, karotes šķin­dēja, naži skanēja; smeļamie kausi sasitās, kūku dakšiņas klikšķēja, un olu griezējs uzsāka visai godkārīgu solo, ko izbeidza stipri vien nepatīkama saķeršanās ar grie­žamo nazi.