Jezgas zeme

Pūķis apjucis stāvēja un nekustējās. Vienā brīdī tas bija sagūstījis visbrīnišķīgāko mirdzošu sudraba galda piede­rumu kolekciju, ko pievienot savai apslēptajai mantai; nākamajā brīdī pūķis tos visus bija zaudējis!

Putekļu, dūmu, zibošu nagu un plīvojošu spārnu jūklī pūķis aiztraucās pāri līdzenumam pakaļ bēgošajām sud­rablietām. Tas negribēja padoties; tas nespēja.

Pakaļdzīšanās ritēja pilnā sparā.

Ragainais Barons stāvēja pils kāpņu augšgalā un ska­tījās uz kalniem. Viņš jau piekto reizi tikpat minūšu laikā pameta acis savā zelta kabatas pulkstenī un papurināja galvu.

"Desmit pāri diviem, un vēl joprojām ne miņas," viņš nomurmināja. "Kas gan viņiem būtu noticis?" Vispirms galda piederumi, un tagad šis te. Dārza svētki bez bur­vjiem? Tā tas vienkārši neies! Ingrida viņam nekad ne­piedotu. "Kur viņi ir?" Barons novaidējās. "Kur viņi ir?"

"Tie ir te," sacīja Bensons.

"Vai burvji?" satraukts jautāja Barons.

"Nē," laipni atbildēja Bensons. "Cukurgraudiņu uzdūrēji, kurus tu nupat nometi. Laimīgā kārtā es tos pacēlu." Goblins pasniedza noasinātu zariņu.

"Ā, tas," noteica Ragainais Barons.

"Vai Baronese ar tiem bija apmierināta? Vai bija?" sa­traukti jautāja Bensons.

"Ne gluži," atbildēja Ragainais Barons, berzēdams roku un saviebdamies.

"VOLTER!" Ingridas balss izšķēlās cauri saules apspī­dētai pēcpusdienas dūmakai kā ledaina gaisa plūsma. Ragainais Barons nodrebēja.

"Cukura standziņas ir mazākā no manām raizēm. Tieši tagad man vajadzīgs burvis. Jebkuri burvis," viņš satraukti sacīja. "Jā, manu eņģei," viņš atsaucās.

"Nesauc mani par eņģeli," noskanēja Ingridas griezīgā balss. "Tu neesi nekas cits kā vien liels, nekam nederīgs lamzaks!"

"Vai tiešām esmu?" sauca Ragainais Barons.

"Jā, esi Volter! Mana korsete ir saplīsusi! Stulba, lēta, ne­izturīga lieta!" viņa žēlojās. "Es nezinu, kur tu tādu dabūji."

"Tā mega-turbo josta?" nespēdams tam noticēt, nomur­mināja Ragainais Barons. "Smagsvara, super nostiprinātais modelis? Neizturīga?" Viņš klusi novaidējās. "Tā man maksāja veselu bagātību…"

"Vai tu mani dzirdēji, Volter?" Ingrida spiedza. "Nu vai zini! Sauc vien sevi par Ragaino Baronu. Tu pat pašu vienkāršāko neproti izdarīt pareizi."

"Tūkstoškārt atvainojos, manas dzīves gaisma," Ragai­nais Barons garlaikots atsaucās. "Es tūlīt uziešu augšā."

"Un paņem līdzi divdesmit piecus metrus telšu au­dekla," viņa pieprasīja. "Mums būs jāpāršuj kleita. Un šo­reiz neaizmirsti adatu un diegu!"

"Kā tava greznība vēlas," Ragainais Barons izdvesa.

"Ja būtu kaut kas, kā es varētu palīdzēt," teica Bensons.

"Es domāju, ka tu esi darījis pietiekami daudz," sacīja Ragainais Barons, salauzdams noasināto zariņu un no­mezdams to uz pakāpiena. Viņš pagriezās un jau gribēja doties projām, kad viņam ienāca prātā kāda doma.

Viņš nopētīja Bensonu no galvas līdz kājām viņa salīkušo, stūraino augumu, viņa mazo bārdiņu. Pareizajās

drēbēs no vina iznāktu lielisks burvis.

>

"Īstenībā, pārdomājot vēlreiz, Benson, tomēr ir kaut kas tāds, ko tu varētu izdarīt," viņš teica. "Ietērpies mantijā, uzliec smailu cepuri un atgriezies te pie manis pēc…"

Viņš ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja astoņas minūtes pāri. "Pēc divdesmit divām minūtēm."

"VOLTER!" Ingrida skaļi, caururbjoši kliedza. "ES GAIDU!"

"Lēnāk, Norbert!" Džo sauca, sasvērdamies šurp un turp uz milža kreisā pleca. Viņš ar vienu roku satvēra Norberta apkakli, cik cieši vien jaudāja, un ar otru turēja Henriju, kas sēdēja viņam klēpī. "Lēnāk!"

"Nevaru, kungs," bez elpas atbildēja Norberts. "Tie ir tie sasodītie spārnotie zābaki."

"Lūdzu, mēģini!" Džo lūdzās. "Es nupat gandrīz no­kritu!" Šķita, ka viņi pa īsāko ceļu drāžas lejup pa ļoti stāvu Puvuma kalnu taku.

"Hūūūūā!" Norberts kliedza, mežonīgi vicinādams rokas, mēģinot noturēt līdzsvaru.

"Tā visa ir Randalfa vaina," sacīja Veronika, kas bija pie­ķērusies pie burvja smailās cepures malas. Viņa paliecās uz priekšu un kliedza viņam ausī: "Mosties, tu smieklī­gais, mazais vīreli! Mosties!"

Bet Randalfs tikai krāca mazliet skaļāk. Viņš vienmēr iemiga, ceļojot uz Norberta pleca, un, jo vairāk kratīja, jo dziļāks bija miegs.

Sekoja spēcīgs grūdiens, un kādu brīdi Džo krita atpa­kaļ smilšu un haki krāsas ainavā, kamēr Henrijs slīdēja uz priekšu. Tad Norberts paklupa vēlreiz. Džo tvēra Henriju un pieķērās milža žaketes auduma krokai.

"NORBERT! LĒNĀK!" kopā kliedza Džo un Veronika, un Henrijs piekrītot rēja.

"Es… nevaru… lēnāk…" katram vārdam nākot ar pū­lēm, Norberts noelsās, traukdamies lejup pa sausu ieplaku un kratoties bum-bum-bum pāri ceļa posmam ar lieliem, apaļiem oļiem. "Zābaki… man… neļauj…"

Džo palūkojās uz leju. Norbertam kājās bija spārnoto zābaku pāris, katram pie zoles četri riteņi un pa balsta ritenim pakaļpusē pie papēžiem gluži kā Džo skrituļslidām mājās. Iesākumā bija licies, ka milzis ar tiem labi tiek galā…

"Kolosālā ātruma Spārnotie zābaki," noelsās Norberts. "Man nav nekādas vainas, braucot pret kalnu. Toties, lai brauktu lejā otrā pusē, man mazliet jāpavingrinās."