Jezgas zeme

Mazliet aizkaitināts, Randalfs iegāja pa velvēto eju pa­galmā. Klāt pienāca goblins nevīžīgā kostīmā ar mega­fonu rokā. "Es esmu saucējs," viņš paziņoja. "Kā jūs gri­bat, lai jūs piesaka?"

"Randalfs Gudrais," Randalfs viņam pateica. "Varenais burvis."

"Būtu varējis mani apmuļķot," nomurmināja Veronika.

"Ko?" sargs uzsauca. "Skaļāk. Es teicu, skaļāk."

"Mans vārds," Randalfs kliedza, "ir Randalfs Gudrais! Un šie," viņš turpināja, stādīdams priekšā pārējos savā vis­skaļākajā balsī, "ir Norberts Ne-Ļoti-Lielais, Džo Barbaris­kais un viņa kaujas suns Henrijs, un Veronika, mana drau­dzene."

Sargs pagriezās un pacēla megafonu pie mutes. "Bun­dulis Gurdais," viņš ziņoja. "Bezprāts Ne-Slotu-Liesais…"

"Dod man to!" Randalfs nepacietīgi sauca. Viņš sagrāba megafonu no sarga un pats pieteica sevi.

"Izbeidz!" aizrādīja saucējs, paķerdams megafonu atpa­kaļ un noslēpdams to aiz muguras. "Viesu pieteikšana ir mans darbs." Viņš pievērsās Džo un Henrijam. "Kā jūs teicāt, kā jūs sauc?"

"Ar skubu, un lai ir darīts," aizkaitināts sacīja Randalfs.

"Ars Kubuss! Un Lairs Darīts!" saucējs paziņoja mega­fonā.

"Ejam," aicināja Randalfs, ielaizdams pārējos pa vār­tiņiem. "Atradīsim Ragaino Baronu. Varbūt vēl ir laiks."

Veronika nosprauslājās. "Laiks kam? Ja tu varbūt nepa­manīji, viņi ir sākuši bez mums."

Viņiem tuvojās viesmīlis, balansēdams koka paplāti uz paceltas rokas. "Tasi spļāvienu tējas?" viņš paskarbi ap­jautājās. "Klepus sviestmaizi?"

"Paldies, nē," teica Džo, juzdams ka velk uz sliktu dūšu.

"Vai es te kādu dzirdēju pieminam spļāvienu tēju?" vaicāja kāds bezzobains goblins, kas gāja garām.

"Tā gan," atsaucās viesmīlis. Viņš ielēja putojošo šķidru­mu no tējkannas netīra paskata tasē, ielika tajā dažus brūnā cukura graudiņus, zīmuli un pasniedza to.

"Ā, burvīgi," sacīja goblins. "Bet kam domāts zīmulis?"

"Piedodiet," atbildēja viesmīlis. "Diemžēl mums nav ka­rotīšu."

''Tas nekas," teica goblins, aizsviezdams zīmuli pār plecu. Viņš iespļāva tējas tasē un samaisīja to ar netīru pirkstu.

"Brr," Džo nostenējās un novērsās.

Viņam priekšā atradās kioski, stendi, teltis, steķu galdi un nojumes, viss juku jukām sablīvēts pils dārzā, kaut gan dārzs diez vai bija īstais vārds pagalmam ar augsta­jām sienām visapkārt un vienu nokaltušu koku.

Kādā stūrī atradās pods ar apvītušām atraitnītēm. Tam pretējā stūrī bija galdauta lieluma mauriņš, ko apēnoja liels uzraksts, brīdinot viesus: Pa zālāju nestaigāt. Un vidū nokaltušā koka ēnā bija neliela putnu vanniņa, ap kuru gulēja daži slinkumputni.

Dārza svētku dārza daļa Džo sagādāja vilšanos, toties svētku daļa gan ne. Visi ēda kūku ar noasinātiem zariņiem un maisīja tēju ar zīmuļiem. Uz noplukušas orķestra plat­formas noplucis orķestris spēlēja noplukušu instrumentu klāstu. Džo pasmaidīja. Instruments, kas bija izklausījies pēc sārtās smirdcūkas, kam rausta asti, tiešām bija sārtā smirdcūka, kam rausta asti. Blakus tai maza auguma gob­lins sita sev pa galvu ar vara šķīvi, un liels trollis spēlēja sēcošu solo uz apbružātām dūdām.

"Sanāciet! Sanāciet!" atskanēja balss no kreisās puses, pārkliedzot mūziku. "Dažādas smaržas burkā. Nāciet un paostiet manas Dažādās smaržas burkā."

Džo pievienojās mazam troļļu, goblinu un citu radību bariņam, kas pulcējās liela steķu galda priekšā. Viņš re­dzēja, kā stenda īpašnieks izvēlas vienu no garajām bur­kām uz galda un paceļ to.

"Tu, kungs," viņš sacīja. "Tu izskaties pēc apķērīga goblina."

Viņš sniedza burku pretī izstīdzējušam goblinam, kas pamāja ar galvu. Stikla aizbāznis tika izņemts. Goblins paliecās uz priekšu, aizvēra acis un paostīja.

"Mmmmmm!" goblins izbolīja acis. Plats smaids izple­tās viņam pār seju. "Nesaki man, nesaki man…"

"Nu?"

"Es esmu dabūjis smirdīgu zeķi kreisās kājas, es teiktu. Un pavisam viegla pieskaņa no milža apakšbiksēm."

"Ļoti labi," uzslavēja stenda īpašnieks. "Es to saucu par Ģērbtuves komplektu. Tā ir viena no manām populārāka­jām smaržām pēc Izlietā pudiņa."

Klusībā nosmējies, Džo turpināja ceļu caur atrakciju un uzkodu, izstāžu un sacensību jūkli. Viņš apstājās pie lie­las, svītrainas telts, kurai virs atvērtajiem durvju atlokiem bija piesieta ar roku rakstīta izkārtne.

Runkuļu vērtēšanas process.

Ziņkārības dzīts, Džo piegāja pie ieejas un ielūkojās iekšā. Telti pildīja troļļi, kas stāvēja pa diviem vai pa trim

un apsprieda runkuļus, kas bija izlikti uz galda viņiem priekšā.

"Šis te ir tiešām liels," viņš dzirdēja vienu sakām.

Viņa blakusstāvētājs piekrītoši pamāja. "Un šis tāpat."

"Jā. Šis arī ir liels, vai ne?" teica cits.

"Loti liels. Tas tur arī ir liels."

"Un tas, tas arī ir liels. Tas tur tālāk, tas ir pamatīgi liels. Un tas tam blakus un nākamais, un…"

Džo gāja tālāk, garām īrisu degunu kioskam, kur varēja iemērkt degunu spainī ar siltu īrisu, un karameļu zobu diegu stendam, kur zobu starpas varēja tīrīt ar karameli. Viņš aplūkoja interesantu izstādi stendā ar uzrakstu Sa­lauzts, pazudis vai nederīgs, kad apjēdza, ka nedz Ran­dalfs un Veronika, nedz Norberts nekur nebija redzami. Pat Henrijs bija pazudis.