Jezgas zeme

Nostiepās virve, nopaukšķēja korķis, nolaidās atsvars, un Randalfam ap potītēm savilkās cilpa. Ar skaļu vūīištā uzrāva viņu gaisā, kur viņš bezpalīdzīgi nokarājās no cen­trālā balsta, galvai atrodoties metru virs zemes.

"Kaut kas nedzirdēts!" Randalfs nosmējās. "Ārkārtīgi neparasta gadatirgus atrakcija." Viņš sāka locīties, liekot asinīm pieplūst galvā. "Jāatzīst, man visai patīk, kā man no tā kut degunā." Viņš mazliet pacēla galvu uz augšu. "Ļoti uzjautrinoši, paldies. Tagad jūs varat laist mani zemē."

It kā atbildot, no ārpuses atskanēja kling, kling, kling. Skaņa tuvojās, kļūdama aizvien skaļāka un skaļāka.

"Kas tad tas?" viņš brīnījās.

Ārā visas galvas pavērsās pret pils vārtiem.

"Tie ir galda piederumi! Tie atgriežas!" iesaucās kāds dārznieka palīgs.

"Tipiski!" nomurmināja Bensons. Redzot, kā garām pa­drāžas cukura standziņas, viņam izkrita no rokas sauja noasinātu zariņu. "Un es jau domāju, ka cukura standzi­ņas pieder vēsturei."

Laužot ceļu cauri pūlim, galda piederumi drāzās pāri dārzam. Priekšā šķindēdamas skrēja karotes, aiz tām nāca dakšas un naži, un tiem pa pēdām sekoja gaļas dalāmie cirvji. To visu noslēdza olu griezējs aizelsies, skanēdams un trinkšķēdams.

Džo pagriezās apkārt. Norberts nolika sāņus pūkaino rotaļu trusīti, ko viņš glauda sev klāt, un izstiepa kaklu. Galda piederumiem skrienot garām, Veronika uzspurdza virs putnu vanniņas.

"Tie visi skrien uz to nojumi," kāds iekliedzās. "Ska­tieties!"

Tiešām, ar cukura standziņām priekšgalā, galda piede­rumi devās uz Rožlapiņu jaukuma paviljona pusi. Cukura standziņas pasvieda sāņus telts atloku un iesteidzās iekšā. Pārējie sekoja.

"Nevar būt!" iesaucās Randalfs, kam sirds sāka mežo­nīgi sisties. "Te darbojas spēcīga maģija. Man tas nepatīk. Man tas nemaz nepatīk…"

Tieši tad, kad pēdējie galda piederumi olu griezējs un mazais sudraba zobu bakstāmais ar iegravēto vārdu Saimons iegāja nojumē, atskanēja tik varens rēciens, ka zeme nodrebēja.

"RŪŪŪĀĀĀĀĀĀH!"

Olu griezējs šausmās notrinkšķēja, kad viņam sānu noskrāpēja liels nags.

"Īīk!" izbailēs nopīkstēja zobu bakstāmais.

Ārpusē kāds iekliedzās: "Tas ir pūķis!", kad liels, spārnots radījums pēkšņi nolaidās uz sārtās un ceriņkrāsas telts.

Visapkārt skanēja šausmu pilni saucieni un kliedzieni, kamēr visi centās nokļūt iespējami tālāk no Rožlapiņu jaukuma paviljona. Pagriezuši muguru pils sienām vai slēpjoties zem steķu galdiem, vai vienkārši pietupstoties un aptverot citam citu drošības dēļ, viņi noskatījās, kā no­laidās pūķis.

Tas pacēla galvu un izgrūda triumfējošu liesmu kūli. Bei­dzot, pēc ilgas un varenas vajāšanas, dārgums bija notverts!

Pūķis paliecās uz priekšu un aptvēra telti ar savām lielajām, zvīņu klātajām priekškājām, otrā pusē savienojoties mežonī­gajiem nagiem. Tad, aiz piepūles noņurdējies, tas vilka, cik vien jaudāja. Stiprinājuma virves satrūka, un telts mietiņi pa­juka, kamēr pūķis savāca galda piederumus audekla iekš­pusē, saņēma kopā stūrus, lai neviens nevarētu izbēgt, un

pārmeta to visu sev pār plecu. Ar spēcīgu lēcienu pūķis pa­cēlās debesīs un aizlidoja projām.

Kādu brīdi pils dārzā valdīja klusums. Tad no skatuves puses atskanēja vientuļa balss.

"Tā nu ir īsta gadatirgus atrakcija," balss teica.

"Pareizi! Pareizi!" kāds cits piebalsoja, un daži elfi sāka pieklājīgi aplaudēt.

Visā tajā noskatījies, pie vārtiem stāvošais garais, sa­ku mpušais indivīds apmetnī ar kapuci novaidējās. "Viņam tika nepareizais. Saimnieks būs loti neapmierināts," viņš murmināja, šmaukdams projām.

Saucējs skraidelēja apkārt putnu vanniņai dārza vidū, pielicis pie lūpām megafonu. "Ragainais Barons ir nolau­pīts! Ragainais Barons ir nolaupīts!"

No visām pusēm bija dzirdami elsieni, tiem sekoja rūpju pilna murmināšana (un kāds smiekliņš). Tad atskanēja skaidra balss: "Nē, es neesmu nolaupīts."

Goblins pagriezās un atradās vaigu vaigā ar vairāk nekā labi pazīstamo bruņucepuri un ūsām. "Tava Ragainā Baronība!" viņš iesaucās. "Vai patiesi tas būtu tu?"

"Protams, tu muļķi! Kas tad lai es būtu?"

Saucējs pacēla megafonu. "Ragainais Barons ir drošībā! Ragainais Barons ir drošībā!"

No jauna atskanēja pieklājīgi aplausi (un daži reti svil­pieni). Ragainais Barons nikni raudzījās uz pūli.

"Tā, kas ir tas viss, ko es dzirdu par galda piederu­miem? Vai cukura standziņas ir atrastas?"

"Vai cukura standziņas ir atrastas?" saucējs norēcās me­gafonā.

"Vai noteikti jāatkārto viss, ko es saku?" dusmojās Ra­gainais Barons.

"Vai noteikti jāatkārto viss, ko Ragainais Barons saka?" saucējs dārdināja pret pūli.

"Nevis viņi. Tu!" kliedza Ragainais Barons.

"Nevis viņi…"

"Dod man to!" Barons viņu pārtrauca, satverdams me­gafonu un pievērsdamies pūlim. "Tā, vai kāds man pa­teiks, kas notiek?"

"Randalfs iegāja sārtajā un ceriņkrāsas Rožlapiņu jauku­ma paviljonā," sacīja Džo, panākdams uz priekšu. "Un tad, kādu cukura standziņu vadībā, visi galda piederumi ar troksni izbrāzās cauri dārzam un arī pazuda paviljonā."

"Vai tu teici cukura standziņu?" satraukts jautāja Ba­rons.