Jezgas zeme

"Un tad no debesīm metās lejup pūķis, savāca kopā pa­viljonu, Randalfu un visus galda piederumus un aizlidoja."

"Bet tas ir briesmīgi!" iesaucās Ragainais Barons.

"Es zinu," asarainā balsī piekrita Džo. "Nabaga Ran­dalfs."

"Nē, es domāju cukura standziņas," sacīja Ragainais Ba­rons. "Ko gan Ingrida teiks?"

"Bet kā ar Randalfu?" Džo neatlaidās. Kad nu burvis bija projām, tāpat bija zudusi viņa vienīgā cerība jebkad tikt projām no Jezgas zemes.

"VOLTER!"

"Man pietiekami daudz ir pašam uz kakla, arī bez rai­zēm par kādu otršķirīgu burvi, kas nonācis ķezā," sacīja Ragainais Barons. "Turklāt tu taču esi karotājvaronis. Es biju domājis, ka cīņa ar pūķiem ir īsti tavā garā."

"VOL-TER!"

"Tagad atvainojiet mani, pienākums sauc," paskaidroja Ragainais Barons un pagriezās. "Nāku, manu saldo kūciņ!" viņš sauca.

Kad Ragainais Barons aizsoļoja, Džo pamanīja Norbertu laužam ceļu cauri pūlim no pretējās puses. Henrijs rikšoja viņam blakus; Veronika sēdēja viņam uz galvas.

"Galvu augšā!" viņa jautri uzmundrināja. "Iespējams, tas nekad nenotiks."

"Jau ir noticis," drūmi teica Džo. "Tas pūķis aiznesa Randalfu."

"Ko tu teici?" Veronika iesaucās. "Ak, vecais, dumjais mulki!"

"Pūķis!" iekliedzās Norberts. "Nevar būūūūūt!!" viņš vai­manāja, izplūstot asarās.

"Ticiet, ka no Randalfa," sacīja Veronika, "pūķim iznāks pusdienas."

"Pusdienas!" iegaudojās Norberts.

"Mums viņš jāizglābj," teica Džo. "Vai kāds redzēja, uz kuru pusi pūķis aizlidoja?"

"Man ienāca prātā laba doma," ierunājās Veronika. Viņa uzspurdza no Norberta galvas un aizlidoja. "Sekojiet man," viņa aicināja, "uz stendu Salauzts, pazudis vai nederīgi"

Tiklīdz viņi sasniedza stendu, Veronika atrada, ko bija meklējusi. Tur, iespiests starp kožu saēstu jaku un sarū­sējušu runkuļu griezēju, bija nobružāts rullis. Džo to pacēla.

"Trīs rāceņi, pusglāze zāles, pudele ķekatpelespiena… " viņš lasīja. "Izskatās pēc tāda kā iepirkumu saraksta."

"Nē!" sauca Veronika. "Otrā pusē, dumjais!"

Džo pagrieza rullim otru pusi. Tā bija Jezgas zemes karte. Uz tās bija redzams Apburtais ezers, kur viņš sāku­mā bija ieradies. Un Goblinpilsēta, kur Randalfs viņu bija ietērpis kā karotājvaroni. Un Milžu kalni…

Veronika piesita ar knābi ruļļa kreisajā augšējā stūrī. "Te," viņa nepacietīgi sacīja. "Skaties!"

Džo pārlaida acis pāri kartei, un viņam aizrāvās elpa. Jo tur, pāri nemīlīgam plašumam grezniem, izdaiļotiem bur­tiem bija rakstīti trīs vārdi:

TE MĪT PŪĶĪ.

"Te mīt pūķi?" nodrebinājies vaicāja Norberts. "Man ne­patīk, kā tas skan!"

"Mums jādodas uz turieni!" stingrā balsī sacīja Džo. "Tā ir mūsu vienīgā iespēja atrast pūķi."

"Un kad mēs atradīsim pūķi?" Norberts jautāja. "Ko tad mēs darīsim?"

"Mēs kaut ko izdomāsim," nenoteikti atbildēja Džo. "Turklāt mums nav izvēles."

"Džo ir taisnība," piekrita Veronika. "Ak, es pazīstu Ran­dalfu, un mums ir bijušas domstarpības. Viņš var būt untumains, nelietpratīgs… skops… uzpūtīgs, iedomīgs un neciešami pašapmierināts… neaprēķināms, neveikls, slinks, alkatīgs… un tāds, ka ar viņu nav iespējams sadzī­vot…" Viņa dziļi ievilka elpu. "Bet viņš ir viss, kas man pieder."

"Tātad nolemts," sacīja Džo. "Mēs tūlīt dodamies ceļā."

"Un tu kaut ko izdomāsi, ja?" asaraini ierunājās Nor­berts. "Līdz vakariņām." "Tici man," drūmi teica Džo. "Es esmu karotājvaronis."

Iekams goblinu puika, kas atrada karoti, bija to kaut reizi izmantojis, lai samaisītu spļāvienu tēju, mazā karotīte bija nemanīti izkritusi no viņa kabatas un pazudusi. Tā gāja pa bruģētām ielām, cauri spraugai lielajos vārtos un lejup pa pilsētas kāpnēm, pa ceļam šķindot un nopū­šoties, laukā no Goblinpilsētas un projām.

Tā ceļoja tālāk un tālāk, un tālāk. Uz šo pusi, uz to pusi, sekojot spēkam, kas to dzina uz priekšu.

Klupdama un krizdama, un nopūtusies atkal celdamās. Tad atkal tālāk. Šķindot pāri akmeņiem, šļakstot cauri dub­ļiem un pametot smalku, lauzītu līniju smiltīs un putekļos.

Kādā krustojumā tā ielēca troļļa ratos, kurus pildīja vesela grēda sal­mu. Tā pieķērās rite­nim, pa sānu augšā un plaf iekrita mīkstajā, dzeltenajā salmu matracī. Apmierinātai guļot tur siltumā, saule atmirdzēja tās nospodrinātajā kausiņā un eleganti izliektajā kātā. Mir­dzums iekrita acīs garām lido­jošam sikspārņputnam, kas agri atgriezās uz guļvietu. Sasitot spārnus, it kā ska­nētu aplausi, sikspārņputns gaisā pagriezās un metās lejup.

Tas nāca zemāk un zemāk, kājas izstiepis un nagus iepletis. Tad, slaidi pagriežoties un spalgi iekliedzoties, tas izrāva mirdzošo priekšmetu no salmu kaudzes virs­puses un pacēlās gaisā.

Mazā tējkarotīte nopūtās.

Tālu lejā Jezgas zeme pletās kā nobružāts tīstoklis. Smaržu purvs. Apburtais ezers. Pelējuma kalni…

Pastiprinoties vēja pūsmai, tējkarote nodrebinājās vis­pirms viegli, tad jau spēcīgāk. Sikspārņputns pārāk vēlu centās to satvert ciešāk. Mazā tējkarotīte jau bija izslīdē­jusi no tā tvēriena un krita, krita, krita…

Dzinn, kling!

Tā nokrita zemē. Izdvesusi mazu nopūtu, tā piecēlās. Tā stāvēja tieši pretī Ragainā Barona pilij. Gaidās trīcēdama, tā lēca tālāk. Tā gāja iekšā pa vārtiem, pāri grants lauku­mam un…