Jezgas zeme

Norberts nodrebinājās. "Izklausās, ka tas tiešām ir sa­dusmots."

"Vai arī dusmīgs," skaidroja Veronika, "vai arī ir izsalcis. Varbūt mēs galu galā neesam par vēlu."

"Tas ir īstais gars, Veronika," paslavēja Džo.

"Labais, vecais Randalfs," nosmējās papagailiene. "Notrenkā to pūķi, cik spēj…"

Pēkšņi Norberts apsēdās un aizslīdēja uz bikšu dibena. Veronika ieķērcās. Džo iekliedzās. Henrijs ierējās un no­lēca drošībā uz cietas zemes.

"Atvainojos," aizelsies sacīja Norberts. "Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā apstāties."

"Bet kādēļ mēs esam apstājušies?" Veronika noprasīja, sakārtodama izbužinātās spalvas.

" Tā tur dēļ," teica Norberts un norādīja.

Džo un Veronika pagriezās un sekoja viņa netīrā, izstieptā pirksta līnijai. Tas rādīja uz alas ieeju.

"Dūmi," klusi sacīja Veronika.

"Pēdas," ievēroja Džo.

Henrijs luncināja asti un rēja vispirms uz alu, tad aug­šup uz Džo.

"Vai viņš ir tur iekšā, draudziņ?" jautāja Džo. "Vai Ran­dalfs ir tur?" Viņš satraukts norija siekalas. "Kopā ar pūķi?"

Gaisā atbalsojās rēkoņa, un no alas ieejas izvēlās jauns dūmu mutulis. Henrijs satraukts rēja.

"Dusmīgs vai izsalcis, tik un tā tas izklausās bīstami," trīcošā balsī teica Norberts.

"Vai tu esi pārliecināts, ka gribi to darīt, Džo?" jautāja Veronika. "Neviens nevērtētu tevi zemāk, ja tu to nedarītu."

Džo papurināja galvu. "Es gan vērtētu zemāk," viņš sacīja. "Turklāt, bez Randalfa es nekad netikšu mājās. Es būšu te iestrēdzis uz visiem laikiem."

"Ir sliktākas vietas, kur iestrēgt," teica Veronika. "Pie­mēram, pūķa vēdera iekšpusē." Viņa pamanīja izteiksmi Džo acīs. "Tomēr, ja tev tas jādara, tad tev tas jādara," viņa piebilda. "Es iešu tev līdzi."

"Es tāpat," sacīja Norberts, "ja tu vispirms atraisīsi man zābakus."

"Paldies," teica Džo. Henrijs ierējās. "Paldies jums visiem."

"Uzvara vai nāve!" nokliedzās Veronika.

Džo novaidējās.

"Viss būs labi," viņš sev apgalvoja, murminādams pus­balsī. "Es jau iepriekš esmu stājies pretī lielam milzim. Un nemaz nebija tik slikti. Kā Randalfs vienmēr mēdz teikt: Tev

ir jāiebiedē pretinieks, puis. Parādi viņiem, kurš ir noteicējs."

Viņš notrauca sviedru lāses no pieres. "Bet pūķis," viņš noel­sās. "Šausmīgs, milzīgs, uguni spļaujošs pūķis!"

Viņš paskatījās uz tumšajiem dūmiem, kas vēlās laukā pa alas ieeju. Ar kairu brīdi tie kļuva biezāki un kodīgāki. Acīm asarojot un sirdij sitoties, viņš drosmīgi soļoja uz priekšu. Tuvojoties ieejai, viņš varēja saklausīt, kā tunelī atbalsojas dīvainas skanas krācieni un šnaukāšanās, burbuļošana un rūkšana, un kāda maza balstiņa, kas lūdzās saudzēt dzīvību…

"Lūdzu, lūdzu, mīļi lūdzu, noliec mani zemē, esi labs pūķis," Randalfs čaloja.

Atkal ar galvu uz leju viņš karājās no pūķa nagiem, viņa galvai atrodoties pāris sprīžu attālumā no zvēra platās un smirdīgās mutes ar knābi. Šķelta mēle izšāvās laukā un nolaizīja viņam seju. Acis iepletās. Žokļi krakšķot pavērās…

"Nē, nē, nē," Randalfs atsāka. "Tu negribi mani ēst. Pē! Pē!" viņš sauca, sašķobīdams seju. "Nejauks! Sīksts! Ciets!" Viņš nospļāvās. "Briesmīgi!"

Savādi skatīdamies uz viņu, pūķis platāk atvēra lielo muti. Randalfs skatījās lejup" garā, asinssarkanā tunelī. Smaka bija neiedomājama; karstums neciešams.

"Apžēlojies," viņš noelsās. "Tu nevari mani apēst, es esmu burvis!"

Viņiem aiz muguras galda piederumi uzsāka klusu, sku­mīgu bēru marša šķindoņu. Pūķis samiedza lielās, dzel­tenās acis.

Pēkšņi no ārpuses atskanēja skaidra, iespējams, mazliet satraukta balss.

"Tas esmu es, Džo Barbariskais! Milžu pieveicējs, bur­vju draugs un paša Ragainā Barona aizstāvis! Un es do­māju, ka tev to vajadzētu zināt, nav labi ēst cilvēkus!"

6

Tiklīdz varonīgie vārdi bija tikuši pāri viņa lūpām, Džo tos nožēloja. Kas gan viņam bija prātā? Beigu beigās, pūķis bija pūķis, un šis, kā viņš jau zināja, bija briesmonis!

No alas atskanēja skrapstoša skaņa, un parādījās pūķa milzīgā, zvīņainā galva. Tas paskatījās apkārt ar kvēlo­jošām, dzeltenām acīm. Tā skatiens apstājās pie zēna, papagaiļa, ne visai liela milža un diezgan netīrīga paskata suna.

Tas nosprauslājās. Melnu dūmu riņķis uzvijās gaisā un aizlidoja.

Džo izmisīgi centās apturēt zobu klabēšanu. Šis nebija īstais brīdis zaudēt savaldību.

"Lūk, varenais pūķi!" viņš sauca. "Es, Džo Barbariskais, stāvu tavā priekšā kopā ar savu bezbailīgo kaujas suni Henriju… Neganto. Un Norberts Ne-Ļoti… mm… ViegliSavaldāmais-Kacl-Viņš-Iekarsis. Tu noteikti negribētu viņu sadusmot, tici man." Džo piebikstīja Norbertam.

"Grrrrr!" vārgi izdvesa Norberts.

Pūķis uzrauca vienu uzaci.

"Un viņš nav viens!" neatlaidās Džo. "Jo viņš ir ieradies ar lielu armiju… tiešām, tiešām dusmīgu milžu."

Pūķis sarauca pieri un palīda uz priekšu, lai labāk redzētu. Tad paskatījās apkārt.

"Protams, tu viņus nevari redzēt… viņi ir lieli maskē­šanās meistari!" apgalvoja Džo. "Bet viņi ir šeit. Slēpjas aiz akmeņiem. Simtiem. Un apbruņoti apbruņoti līdz zo­biem. Tikai gaida manu komandu, lai mestos cīņā."

Pūķis sāka ritmiski bungot ar nagiem pa zemi.

"Un tas vēl nav viss," izmisīgi turpināja Džo. "Man ir pa­pagaiļi."

"Annh?" noņurdēja pūķis.