Jezgas zeme

"Jā, papagaiļi," atkārtoja Džo. "Trieciena papagaiļi! Šis ir mans Spārnu komodors. Tam pakļauti divi duči papa­gaiļu eskadronu."

"Visi trenēti bezieroču cīņā un vislabākajā fiziskajā ga­tavībā," ātri piemetināja Veronika. "Nikni, nežēlīgi, un tiem dots stingrs rīkojums neņemt gūstekņus." Viņas balss pieklusa līdz, kā viņa cerēja, draudīgam čukstam. "Ielai­dies tik ar vienu no maniem eskadroniem, un… un… un viņi tev parādīs!"

"Tu esi brīdināts," sacīja Džo. "Es un mana varenā armija esam ieradušies," viņš ar roku pavēzēja visapkārt, "lai atbrīvotu burvi. Atbrīvo viņu tūlīt, un neviens necietīs."

Pūķis izskatījās apjucis. "Necietīs?" tas iemnājās. "Bet, pro­tams, mīļais, neviens necietīs ja vien es neizlemšu citādi!"

Džo aizrāvās elpa. "Tas prot runāt," viņš nošņāca.

Veronika palocīja galvu. "Pūķi ir ļoti labi atdarinātāji, tāpat kā papagaiļi vai slinkumputni, kad tos var iekus­tināt. Kurš ir glītais pūķis? Kurš ir glītais pūķis?"

"Aizveries, Veronika," Džo nošņācās un pievērsās gigan­tiskajam zvēram. "Kur ir Randalfs?" viņš jautāja, cik droši un iespaidīgi varēdams. Viņš sarauca pieri. "Mēs taču nenākam par vēlu, ko? Es domāju…" Viņš saminstinājās. "Tu neesi viņu apēdis?"

Pūķis atmeta galvu atpakaļ un kratījās smieklos. "Ran­dalfs! Tad tā viņu sauc, ja? Nē, mīļais, man ne sapņos nav rādījies apēst kādu, ko sauc Randalfs. Kas par briesmīgu vārdu!"

Džo atviegloti nopūtās.

"Tā kā jūs esat te, tad labāk nāciet iekšā," pūķis teica. "F.s necietīšu runas, ka Margo Pūķelpa likusi ciemiņiem aukstumā stāvēt laukā. Nāciet! Nāciet!" Un līdz ar teikto galva pazuda atpakaļ alā.

Džo paskatījās uz Veroniku, kura paskatījās uz Nor­bertu, kas paskatījās uz Henriju, kurš, riedams un lunci­nādams asti, iedrāzās alā. Pārējie viņam sekoja.

"Tas ir tik tipiski no jūsu, pūķu kāvēju puses," pūķiene teica. "Jūs ieraugāt tādu lielisku radījumu kā es un izdarāt pārsteidzīgus secinājumus."

Viņai aiz muguras šķindēja galda piederumi. Viņas balss pacēlās pāri troksnim.

"Jūs iztēlojaties, ka es nevaru vien sagaidīt, lai aprītu jūs veselus. Saproti, tas ir tik vulgāri…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Turpretī deviņos gadījumos no desmit…" Tagad viņa

kliedza. "Kas man tiešām iet pie sirds, ir uzsildīta tējas

kūka un biskvītu standzina…"

Viņai aiz muguras galda piederumi bija noveduši sevi līdz neprātīgam troksnim un rosībai. Pūķiene niknumā apsviedās apkārt.

"Palieciet taču mierā!" viņa uzkliedza. Tad atmeta atpa­kaļ galvu. "Es jūtu, ka man atkal var uznākt migrēna."

Galda piederumi paklausīja, samazinot troksni līdz daudz mierinošākam pianissimo. Džo stāvēja ar pavērtu muti, nespēdams noticēt tam, ko redzēja.

Viņš atradās milzīgā alā karstā, tumšā un neticami nekārtīgā. Grabažas bija izmētātas pa visu grīdu un vidū pacēlās lielā, nestabilā kaudzē. Vairums priekšmetu bija klusi un mierīgi, bet daļa naži, dakšas, karotes un citi dažādi galda piederumi, kurus viņš agrāk bija redzējis dārza svētkos, galīgi nebija tādi.

Kas notiek? Džo netika skaidrībā.

Tie šķindēja un skanēja. Tie lēca un lēkāja apkārt. Nažu pulciņš no viņa pa kreisi sita kopā asmeņus un klakšķināja spalus. No viņa pa labi dakšu grupa trinkšķēja un rībēja. Tā­lāk nāca zupas karošu trio, smeļamo kausu kvartets. Un visi dejoja vienā, neatlaidīgā ritmā, kas atkal pieņēmās spēkā…

Šķind! Šķind! KLING! KLANG!

Kas par kņadu! Džo domāja un saviebās. Pie kā gan tā novedīs?

Pūķiene pielika nagu pie savām plānajām lūpām. "Ššššššf" viņa šņāca. "Es jums vairs neteikšu."

Galda piederumi pieklusa otru reizi. Ne pavisam. Bet pietiekami, lai Džo saklausītu citu troksni savādu, ap­slapētu ņurdēšanu un stenēšanu, kas nāca kaut kur no sienas puses.

"Grrrmmbl flammel-flan," balss žēlojās. "Flīīīm…"

Džo ieskatījās ēnās. Tur, nepilnus desmit metrus no ieejas alā, uz grīdas sēdēja tukls stāvs, pūlēdamies noņemt lielu metāla spaini, kas bija stingri uzmaukts viņam galvā. Džo blenza…

"Randalf?" viņš ierunājās. "Vai tas esi tu?"

"Omm kmomf miff!" balss atkliedza pretī.

Džo piegāja klāt un satvēra spaini. "Saņem viņu aiz kā­jām, Norbert," viņš teica. "Un, kad es teikšu, velc."

Norberts darīja, kā bija likts. Veronika sēdēja viņam uz galvas un vēroja. Henrijs lēni luncināja asti.

"Viss kārtībā?" jautāja Džo.

Galda piederumi šķindēja un skanēja viņiem aiz mu­guras.

Norberts stingrāk aptvēra burvja potītes. "Viss kārtībā," viņš atsaucās.

"Velc!" iekliedzās Džo.

Iesākumā -, ja neskaita skaļu kliedzienu, kas atbalsojās no spaiņa, nekas nenotika. Džo mainīja tvērienu.

"Vēlreiz!" viņš uzsauca.

Šoreiz, kamēr Norberts vilka aiz kājām, Džo grieza spai­ni. Atskanēja skaļš panks! Norberts palaida vaļā potītes un nokrita zemē. Džo atstreipuļoja atpakaļ ar spaini rokās. Un starp viņiem, vēl aizvien uz grīdas, ar priekšā iz­stieptām kājām, sēdēja Randalfs. Viņš divreiz pamirk­šķināja acis.

"Vaāāi!" viņš iekliedzās, ieraudzījis pūķieni. "Viņa gri­bēja mani apēst!"

Pūķiene nostenējās. "Tipiski," viņa sacīja. "Te nu jūs at­kal redzat."