Jezgas zeme

Projām! Tie bija projām! Tējkarote pagurusi skumji no­pūtās. Bet tie bija te bijuši. Visi. Tik daudz bija skaidrs. Tā pagriezās un ieklausījās. Jā, tur. Uz to pusi…

Mazā tējkarotīte pagriezās, nopūtās un pameta to vietu, kur galda piederumi bija bijuši pirms tik īsa laika. Turo­ties ēnā, tā lēca atpakaļ pa pils vārtiem un tālāk projām putekļainajā kalnienē.

Dārza svētku trokšņi pamazām izgaisa. Sacēlās vējš, saule norietēja, Dunošais kalns tuvojās. Tas izgrūda mu­tuļus, šņāca un reizēm klusi sprāga dunn.

Priekšā bija četri citi ceļotāji. Milzis ar papagaili uz gal­vas un jaunu karotājvaroni, un suni uz pleca. Mazā karo­tīte nodrebēja, jo kaut kas uzplaiksnīja tās atmiņā. Siltu pirkstu pieskāriens, tumšas kabatas mājīgums. Jaunais ka­rotājvaronis bija to atradis, kad tā bija nošķirta no pārējiem.

Ar trīcošu nopūtu un klusu dzinn, dzinn mazā tējka­rotīte saņēmās un ātri sekoja viņiem.

.

5

Pret zemo, rietošo sauli labi saskatāms, pūķis traucās lejup un nolaidās pie savas kalnu alas ieejas. Ar klang tas nometa zemē galda piederumiem pilno, smago nojumi, apsēdās un noslaucīja pieri.

Virs galvas riņķoja sikspārņputns. Pūķis pacēla zvīņaino galvu un uzpūta tam dedzinošu liesmu strūklu. Sikspārņ­putns aizlidoja, sašutumā spalgi kliegdams, ar apsvilušu muguru un astes spalvām. Pūķis ar skatu pārmeklēja de­besis un nopētīja izdegušo, kailo zemi, meklējot kāda cita nevēlama traucēkļa pazīmes.

Neviena nekur nebija.

Tomēr nevarēja būt par daudz piesardzīgs. Pūķis sa­tvēra nagos lielo, šķindošo saini un iestiepa to alā. Nome­ties uz vēdera, tas slīdēja un šļūca pa zemo, šauro tuneli lielā, kupolveidīgā alā dziļi kalna iekšienē.

Ala bija silta, dūmaina, sēra piesātināta. Izkusušo ak­meņu blāvā, sarkanā kvēle mirgoja no plaisām tās augsta­jās sienās. Nespodri mirdzot vārgajā gaismā, slējās augsta dārgumu kaudze. Pūķis ņurrāja, piegājis tuvāk un viegli pabakstījis to ar purnu.

Kaudzē atradās zelta bruņucepures, sarūsējuši ūdenskrāni, dārgakmeņiem rotāti kroņi, zobeni, katli, vairogi ar

seniem rakstiem, medaļas un trofejas, rokassprādzes un gultu rāmji, diadēmas un skārda kannas viss samests kopā akmens grīdas pašā vidū. Un pie sienas, stāvot nomaļus, bija burvju zelta arfa, kas klusi raudāja.

Klusinātā galda piederumu šķindēšana un skanēšana pieņēmās spēkā, kad tie tika nomesti uz kaudzes. Ar viena garā naga rāvienu pūķis izplēsa lielu caurumu bijušā Jaukuma paviljona audeklā. Galda piederumi izbira laukā.

Pūķa acis priekā iepletās, redzot brīnišķīgo mantu krā­jumu izbārstītu sev priekšā. Smalki naži, krāšņas dakšas, mīļas, mazas tējkarotītes un apbrīnojams sudraba olu griezējs. Gaļas dalāmie naži un iesmi. Vafeļu pannas un cukura standziņas. Un ar zobu bakstāmajiem bārdā un dakšām visneiedomājamākās vietās izrādījās…

Burvis!

Pūķis samiedza acis. Tas uzsita sev pa kurkstošo vēderu un atlieca atpakļ lielo, zvīņaino galvu.

"ROOOĀĀĀĀRRRU!"

"Nekad nevar zināt," sacīja Džo. "Iespējams, tas ar viņu tikai paspēlēsies. Kā Henrijs spēlējas ar savu iemīļoto gu­mijas bumbiņu…"

"Tas viņu apēdīs," lietišķi apgalvoja Veronika.

"To tu droši nezini," teica Džo.

"Nāktos apēst," viņa neatlaidās. "Pūķis būs izbadējies pēc tā garā lidojuma. No grauzdēta burvja iznāktu kārtīgas pusdienas…"

"Nerunā tā, Veronika," Džo vārgi lūdzās.

"Ja vien tas nebūs tik ļoti izsalcis, ka apēdīs viņu jēlu."

"Veronika! Aizveries!"

Veronika paraustīja plecus. "Tā tu pats lūdzi," viņa īgni sacīja.

"Jā, bet… Ūūūūā!"

"Atvainojos!" atskanēja bez elpas palikušā Norberta balss, kad viņš pēkšņi sasvērās uz sāniem. "Tur bija bedre."

"Nevajag atvainoties, Norbert," teica Džo. "Tu lieliski darbojies ar saviem Spārnotajiem zābakiem. Mēs pavisam drīz būsim tur." Viņš pagriezās un nikni paskatījās uz papagailieni, kas sēdēja Norbertam uz galvas. "Mēs vēl neesam atteikušies no viņa, pat ja tu esi, Veronika."

"Es tikai domāju, ka mums vajadzētu būt gataviem uz ļaunāko," viņa sacīja.

Norberts centās apspiest šņukstu.

"Tu tikai sarūgtini Norbertu," teica Džo, cenzdamies izrā­dīties varonīgs. "Ja tagad tu beigtu runāt par to, cik bezce­rīgi tas ir, mēs varbūt varētu izstrādāt plānu."

"Tev, protams, taisnība. Piedod man," sacīja Veronika. "Tad kā īsti tu esi iecerējis nogalināt šo pūķi?"

"Nogalināt?" pārjautāja Džo. Viņš pakasīja galvu. "Man likās, ka mēs varētu aprunāties. Pakaulēties. Vienoties par apmaiņu. Man likās, ka es varētu padiskutēt ar to…"

"Diskutēt ar pūķi?" iejautājās Veronika. "Nesmīdini mani. Es tev saku, ja vien Randalfs nebūs žigls uz kājām, un tā viņam būtu pirmā reize, tad viņš ir pazudis. Tas pūķis apsvilinās viņu kraukšķīgu ar vienu ugunīgās elpas šalti!"

Tieši tobrīd, pārspējot riteņu klabēšanu, atskanēja vārgi sadzirdama tālīna rēkoņa.

"Vai dzirdējāt to?" jautāja Veronika.

"Dzirdējām ko?" atjautāja Norberts.

Džo drūmi skatījās uz priekšu. "Tikai ātrāk, Norbert!" viņš teica milzim. "Ātrāk!"