Jezgas zeme

Viņš nolēma, ka labāk dosies atpakaļ pa savām pēdām. Tikai tad, kad viņš atgriezās pie skatuves, kur orķestri bija aizstājušas trijās rindās dejojošas ķekatpeles, Džo pamanīja Randalfu.

"Randalf!" viņš sauca. "Randalf!"

Burvis pagriezās un sveicināja viņu. "Te nu tu esi, manu zēn. Es nupat gribēju lūgt saucēju, lai sasauc tevi. Un kur ir pārējie?"

"Man likās, ka viņi ir kopā ar tevi," sacīja Džo.

Randalfs sarauca pieri. "Kā tev liekas, kas tas ir?" viņš jautāja.

Džo sekoja viņa skatam. Viņš raudzījās uz spilgtu noju­mi sārtā un ceriņkrāsā, ar puķu rakstu un sudraba apšuvēm -, kas slējās stūrī pie sienas.

"Rožlapiņu jaukuma paviljons," Džo izlasīja izpušķoto izkārtni nojumes ārpusē.

"Izklausās burvīgi," sacīja Randalfs. "Atgādini man, lai apskatu to vēlāk. Bet vispirms mums ir kaut kas darāms!"

Tieši tobrīd noslēpumains stāvs garā apmetni ar kapuci atgrūda sāņus telts atloku un izslīdēja no paviljona. Viņš zagšus skatījās apkārt un steigšus pazuda pūlī.

"Randalfs Gudrais un Džo Barbariskais, ja nekļūdos," vi­ņiem aiz muguras atskanēja neiecietīga balss. Randalfs un Džo pagriezās apkārt un ieraudzīja Ragaino Baronu, kas skatījās uz viņiem. "Kur ir Rodžers Grumbainais?" viņš prasīja. "Viņam vajadzēja būt te pulksten divos, lai atklātu dārza svētkus."

"Viņš ir… mmm… citādi aizņemts. Ārkārtīgi liels no­slēpums," piebilda Randalfs un sazvērnieciski piesita sev pie deguna. "Viņš atsūtīja mani savā vietā."

Ragainais Barons izvalbīja acis. "Es būtu varējis zināt," viņš teica. "Tu esi nokavējies! Un Ingrida ir nikna!"

Randalfs līdzjūtīgi noklakšķināja mēli. "Tāds nu ir Elfu pasts!" viņš paskaidroja. "Ielūgums pienāca tikai šorīt. Mēs devāmies šurp, cik ātri vien varējām."

"Hmm," noņurdēja Ragainais Barons. "Tas bija tik ap­grūtinoši. Es mēģināju saģērbt Bensonu par burvi, bet In­gridu ne uz mirkli neizdevās apkrāpt. Un tad nebija, ar ko pārgriezt lenti. Visi galda un griežamie piederumi ir pazu­duši!" Viņš nopūtās. "Vajadzēja aicināt kādu elfu, lai to pārgrauž! Tā bija pilnīga katastrofa."

"Traģiski," piekrita Randalfs. "Tomēr tagad es esmu te. ja es kaut ko varu darīt, tad par mazu atlīdzību…"

Ragainā Barona seja sadrūma.

"Es nezinu," Randalfs turpināja, "ja piešķiramas kādas balvas, ja pasniedzami kausi vai medaļas, tad es esmu jūsu rīcībā."

"Tu neesi Rodžers Grumbainais, tas ir skaidrs," sacīja Ragainais Barons. "Bet būs jāsamierinās ar tevi…"

"VOLTER!"

Ragainais Barons nodrebēja no galvas līdz kājām. "Ak, sasodīts," viņš nomurmināja. "Kas tad nu?" "VOLTER! KUR TU ESI?"

"Nāku, mans dārgum!" viņš atsaucās un pagriezās pret Randalfu. "Man jāiet!"

"Tik tiešām, Ragaino Baron," teica Randalfs. "Un, kā es saku, ja es kaut ko varu darīt. Vienalga ko…"

Tajā mirklī atdzīvojās megafons. "Vai Ragainais Barons varētu nekavējoties pienākt pie Rožlapiņu jaukuma pavil­jona? Ragainais Barons tiek aicināts pie Rožlapiņu jauku­ma paviljona. Ragainais Baron! Aicinājums Ragainajam Baronam…"

Ragainais Barons pagriezās, tad sāka svārstīties. "Ja tu gribi būt noderīgs, Randalf," viņš sacīja, "aizej uz to noju­mi un uzzini, ko viņi grib. Tā ir tur," viņš gluži bez vaja­dzības norādīja uz ceriņkrāsas nojumi ar satriecoši sārta­jām rožu ziedlapiņām.

Randalfs pamāja. "Protams, kungs," viņš teica, "un…"

"VOLTER!!" Ingridas balss pāršķēla gaisu kā sarūsējis cirvis.

"Ej, Randalf!" stingri uzsauca Ragainais Barons. Viņš no­raustīja piedurknes, iztaisnoja bruņucepuri un pagriezās, lai ietu. "Un, lai kas tur būtu, tiec skaidrībā. Esi nu labs burvis."

Randalfs pagriezās pret Džo. "Pienākums sauc," viņš paskaidroja. "Ej un uzmeklē pārējos. Domājams, ka Hen­rijs ar Norbertu ir Miera mīļumu stūrī."

"Miera mīļumu stūrī?" pārjautāja Džo.

"Blakus Sejas traipīšanai."

"Vai tu domā Sejas apgleznošanai?" pārlaboja Džo.

"Tu neesi redzējis trolli, kas to dara," sacīja Randalfs. "Ā, un Veronika teica, ka gribot pārbaudīt putnu vanniņu. Nesaprotu, kāpēc…" Viņš ieskatījās pulkstenī. "Visi satik­simies te pēc pusstundas. Labi?"

Džo piekrītoši pamāja. "Pēc pusstundas."

Randalfs noskatījās, kā Džo pazūd pūlī. Viņš bija labs puisis. Cik žēl, ka viņš to nevarēja nosūtīt atpakaļ uz mājām. Viņš atskatījās uz sārto un ceriņkrāsas Rožlapiņu jaukuma paviljonu un nopūtās.

Džo sasniedza Miera mīļumu stūri īstajā brīdī, lai atpestītu Henriju no pārlieku uzbāzīga milža. Norberts sēdēja viņiem blakus uz grīdas, sūkādams īkšķi un apkampdams nodriskātu rotaļu trusīti. Kad Džo atrada Veroniku, viņa sēdēja uz putnu vanniņas malas, ar dažiem slinkumputniem apspriezdama putnu būrīšus un mazus spogulīšus.

Pie Rožlapiņu jaukuma paviljona Randalfs pacēla telts atloku un pazuda iekšā.

Randalfs paskatījās apkārt. Nojume bija liela, izklāta ar paklājiem, maigi sārtas un ceriņkrāsas gaismas apspīdēta. Randalfs ļāva, lai telts atloks viņam aiz muguras atkrīt vietā un pagāja uz priekšu. Nekavējoties notrinkšķēja viltīgs muļķu slazds un ar švīkstienu iedarbojās.