Jezgas zeme

Stūrī Randalfs nosprauslājās, mēģinādams nodabūt podu no kājas. "Kundze, mazliet pacietības, lūdzu. Bur­šana acīmredzot ir bijusi spēcīga, un tai vajadzīga uzma­nīga… Sasodīts/" Pods turējās stingri.

"Vēl joprojām mēģini to Sasodīts buršanu?" kaut kur no augšas ietrallinājās Veronika.

"Aizveries, Ver…" Randalfam mute palika vaļā.

Virs viņa uz alas dzegas bija uztupināts vecs, sarūsējis un krietni apbružāts putnu būris. Veronika lēkāja tam pa iekšpusi.

"Burvīgs, vai ne?" Veronika apjautājās sentimentālā balsī. "Būrītis!" Viņa nopūtās. "Tajā ir laktiņa, kas šūpojas. Un mazs zvaniņš. Un paskat, tieši tas, par ko es vienmēr sapņoju spogulītis!" Viņa uzsmaidīja savam atspulgam. "Jo, kad es gribu redzēt draudzīgu seju…"

"Veronika!" Randalfs asi uzsauca. "Būrīši ir kanārijput­niņiem. Atceries, kas tu esi! Tu esi burvja draudzene, un tava vieta ir te lejā, uz manas smailās cepures malas."

' "Tavai cepurei nav spogulīša," Veronika protestēja. "Arī zvanina ne."

"Veronika!" Randalfs uzkliedza. "Smailā cepure! Tūlīt!"

'Ne laktiņas, kas šūpojas," izaici­noši turpināja Veronika. "Veronika!"

"Vai tu tur atkal cel nemieru, burvi?" ierēcās Margo. "Margo kļūst dusmīga! Jums nepatiks Margo, kad viņa ir dusmīga!"

"Es tikai darbojos ar buramvārdiem," kaunīgi sacīja Randalfs. "Nu tad turpini," nikni teica pūķiene. "Tā, Norbert, mīļais, ~ kur mēs palikām? Ak, cik gudri!

Pūstas lejkannas jā, tās de­bešķīgi mirguļo, vai ne?"

Uzmetis niknu skatienu Vero­nikai, Randalfs pārklankšķināja pāri alai, kur sviesta nazīši de­joja trokšņainu sambu. Viņš sāka vicināt rokas un pusbalsī murmināja.

Pa to laiku Džo vāca kopā brīnišķīgus zobenus, burvju bruņucepures un fantastiska veidojuma šķē­pus un veidoja jauku grē­du alas tālākajā galā. Henrijs laimīgs rēja viņam blakus.

"Vai es drīkstu pielaikot kaut ko no šī bruņojuma?" Džo jautāja, turēdams rokā sudraba bruņucepuri ar smalki veidotiem spārniem un izliektiem ragiem.

"Manu mīļo zēn," atbildēja Margo, "dari to. Tās karotājvaroņa lietas īstenībā ir visai garlaicīgas. Tās manai gau­mei nav pietiekami mirdzošas. Ņem, ko tik vien vēlies."

"Paldies," starodams teica Džo. Ja viņam nācās palikt Jezgas zemē vēl kādu laiku, viņš varētu arī izskatīties pēc pārliecinoša karotājvaroņa.

"Pēc savas īsās snaudas es biju piemirsusi, ka man ir tik burvīgas bagātības," Margo dūdoja. "Tas tik viegli notiek."

Džo pielaikoja bronzas krūšu aizsegu. "Cik ilgi tu biji aizmigusi?" viņš jautāja.

"Ak, pavisam mazu brītiņu," sacīja Margo. "Kādus div­desmit gadus, man šķiet."

"Divdesmit gadus!" iesaucās Džo.

"Kādu gadu šurp vai turp," turpināja Margo. "Mums pūķienēm jāpaguļ, lai labi izskatītos. Turklāt divdesmit gadi nav nekas liels. Matilde tur, uz to pusi," viņa teica, nenoteikti pamādama pret alas ieeju, "guļ aizmigusi divreiz ilgāk. Un,

runājot par Agnesi, neviens viņu nav redzējis gadsimtiem ilgi. Parasti es būtu gulējusi ilgāk, bet tie galda piederumi mani uzmodināja."

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Margo nopūtās. "Brīnumaini spoži, bet būtu nu labāk gājuši, no kurienes nākdami."

"Pasaki to vēlreiz," no stūra īdzīgi teica arfa.

Džo pacēla īpaši bagātīgi rotātu zobenu. "Vai visiem pūķiem ir apslēptie dārgumi?" viņš jautāja.

"Protams, mīļo zēn," atbildēja Margo. "Mēs visi esam sajūs­mā par skaistiem nieciņiem. Tas ir vienīgais, ko mēs vēlamies. To un pa laikam kādas pāris aitas." Viņa nopūtās. "Ak, bet ko tik par mums nestāsta! Nodedzinot pilis. Cīnoties ar bruņiniekiem zirga mugurā. Aprijot princeses un bēdu māktas dāmiņas, lai nu kas tās tādas būtu. Saproti, dienā nav tik daudz stundu, lai pietiktu visām šīm muļķībām."

Džo piekrītoši pamāja.

"Un, runājot par karotājvaroņiem, kas ierodas, domā­dami, ka var tāpat vien nogalināt tevi…" Margo sapīkusi turpināja. "Tā ir baigā nekaunība, ja tu man jautā!"

"Kā jūs uzdrīkstaties! Izbeidziet!" iekliedzās dusmīga balss. "Lieciet mani mierā!"

Tā bija arfa. Ducis sviesta nažu un zupas karošu kom­plekts pa kārtai raustīja tās stīgas.

Pūķiene aizkaitināta pagriezās un izgrūda brīdinošu karstu dūmu mutuli to virzienā. Arfa paģība. Naži un ka­rotes aizsteidzās projām, bet pārgrupējās blakus svečtu­riem, kur tad mežonīgi lēkāja, klabēdami un šķindēdami.

"Mīļais, varbūt tu vari pārbaudīt savas karotājvaroņa iemaņas pie tiem visiem," sacīja Margo.

"Patiesībā," teica Džo, "es nemaz neesmu karotāj varonis."

"To gan ne mūžam nevarētu pateikt, uzmetot viņam acis!" atsaucās Veronika, kas laimīgi šūpojās šurp un turp savā būrītī.

"Mani uz Jezgas zemi atsauca tas tur Randalfs," pa­skaidroja Džo, ar galvu pamādams uz burvja pusi. "Viņš solīja, ka nosūtīšot mani atpakaļ, kad varēs. Tāpēc es esmu šeit. Es nevarēju pieļaut, ka viņu apēd pūķis, ne gluži tā, ka tu to būtu darījusi," viņš steigšus piebilda.

"Nē, dabiski, nebūtu," sacīja Margo. "Ak, bet tu, nabaga Džo. Pazudis un viens svešā pasaulē…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Pūķiene nostenējās un pievērsās Randalfam. "Ak, lūdzu, pasteidzies," viņa vārgi izdvesa. "Man vai galva plīst!"