Jezgas zeme

Tieši tobrīd no gaiteņa atskanēja kāju šļūkāšana un sa­trauktas balsis. Durvis atvērās, un elfi iebrāzās istabā, vilk­dami garu, smagu pavadu, kuras galā bija visai nodriskāts,

lai neteiktu saburzīts, burvis. No viņa augstās pieres līdz garā, asā zoda galam pletās sarežģīts grum­bu tīkls. Viņa ausis bija grum­bainas, viņa deguns bija grum­bains, pat viņa grumbas bija grumbainas.

"Kā jūs uzdrīkstaties tā ar mani apieties?" viņš protestēja. "Ne­var gribēt, lai es šādos apstāk­ļos strādātu!"

"Goda vārds, tu esi grumbains!" ieņirdzās doktors Kampiens. "Es vien­mēr piemirstu."

"Kas tur par brīnumu?" atcirta Rodžers. "Pieķēdēts tajā smacīgajā, mazajā istabelē, strādājot no ausmas līdz rie­tam. Es tev saku, ilgi es to vairs neizturēšu. Un tad vēl tasi" Viņš parāva pavadu. "Visa tā necieņa."

"Tā ir tevis paša vaina," asi teica Kventins. "Tev nevajag mēģināt izbēgt."

"Es jau to visu esmu paskaidrojis," augstprātīgi sacīja Rodžers. "Es tikai izlocīju kājas."

"Tu skrēji," Kventins viņam atgā­dināja.

"Es tikai atsaucos dabas aici­nājumam," iebilda Rodžers. "Tu biji saģērbies kā veļas mazgātāja," sacīja Kventins. "To es arī paskaidroju," Ro­džers nedroši iesāka. "Tas sākās, kad es kā bērns mēdzu uzlaikot mātes kleitas…"

"Lai nu tas paliek," doktors Kampiens iejaucās. "Es tevi ataicināju, lai runātu par man kaut ko ļoti svarīgu…"

"Par Ragaino Baronu," teica Rodžers Grumbainais.

"Tu lasi manas domas," ņirdza doktors Kampiens.

Burvis pamāja ar galvu. "Ceru, ka galda piederumi izda­rīja visu tev pa prātam."

"Jā, izdarīja," sacīja doktors Kampiens. "Diemžēl gadījās maza ķeršanās."

"Ķeršanās?" pārjautāja Rodžers.

"Tiešām, visai uzjautrinoši," turpināja doktors Kam­piens, diezgan histēriski ņirdzot. "Šķiet, ka galda piede­rumi pievilināja pūķieni Kventina sārtajam paviljonam tieši tā, kā mēs bijām plānojuši, diemžēl paviljonā atradās nepareizā persona."

"Nepareizā persona?" jautāja Rodžers.

"Bet, Rodžer!" doktors Kampiens iesmējās. "Tu sāc iz­klausīties pēc atbalss."

"Pēc atbalss?" jautāja Rodžers.

Doktora Kampiena ņirgas vērtās visai nejaukas. "Es esmu nolēmis īstenot plānu B," viņš teica.

Burvja grumbainā seja sašļuka. "Ne jau…"

"Jā, Rodžer," mežonīgi ņirgdams, sacīja doktors Kam­piens. "Lidojošie drēbju skapji."

"Bet doktor Kampien," iebilda Rodžers. "Es tiešām to nevaru ieteikt. Vēl ne. Tie nav gatavi."

"Manu mīļo Rodžer," teica doktors Kampiens. "Es ceru, ka man nevajag atkal uzkarsēt metāla apakšbikses."

Rodžers Grumbainais paspēra soli atpakaļ. "Tikai ne apakšbikses, es tevi lūdzu! Vienīgi…"

"Vienīgi kas?" Pirkstu bungošanas troksnis pieņēmās spēkā.

"Tas ar lidošanu ir viegli," Rodžers Grumbainais pa­skaidroja, "bet salikt skapjus kopā ir īsts murgs! No instrukcijām nav nekādas jēgas, un vienmēr paliek pāri kāda lieka skrūve…"

"Pietiek visu šo atrunu!" ieaurojās doktors Kampiens. Viņš sasita plaukstas. Elfi pielēca miera stājā. "Atnesiet man Lielo burvestību grāmatu!"

"Tūlīt, kungs," elfi notrallināja un aizsteidzās pa citām durvīm.

"…un tad vēl skabargas!"

"Ciet klusu, Rodžer!" skarbi uzsauca doktors Kampiens. "Manā ciešā uzraudzībā es tev ļaušu ieskatīties Lielajā bur­vestību grāmatā," viņš paziņoja. "Mēs palaidīsim drēbju skapjus šovakar!"

"Bet…"

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Es pilnīgi paļaujos uz tavu prasmi, Ro­džer. Tu un tavi biedri burvji labāk nepieviliet mani, vai arī…"

Rodžers samulsis pamīņājās. "Apakšbikses?" viņš satraukti jau­tāja. Doktors Kampiens pamāja ar galvu.

Elsdami un pūzdami elfi atgrie­zās ar smagu koka kasti; bur­vestību grāmata bija ieslēgta tajā. Viņi piesteidzās pie troņa.

11 Lielā burvestību grāma­ta, kungs," elfi vienā balsī paziņoja.

"Nolieciet to uz manas lasāmās pults," doktors Kampiens

viņiem pavēlēja. "Tad, kad Rodžers būs beidzis lasīt atbil­stošo burvestību, paņemiet viņu pavadā un aizvediet atpakaļ. Un nekādas blēdības," viņš ņirdza. "Vai saproti?"

"Blēdības, doktor Kampien?" jautāja Rodžers. "Es nesa­protu, par ko tu runā."

Tēraudzilās acis nikni raudzījās no ēnām. "Piesargies, Rodžer Grumbainais," iesmējies sacīja doktors Kampiens. "Es vērošu katru tavu gājienu."

Sīkā tējkarotīte bija gandrīz beigusi savu episko ceļojumu. Kad skatam pavērās kalnu ala, tā nopūtās, paklupa un no­krita, piecēlās un atkal nopūtās. Gals bija vai acīm saredzams.

Ar klusu dzin-dzin tējkarote ielēca alas ieejā.

Lai gan ārā metās tumšs, jo saule bija nolaidusies tuvu apvārsnim, alas iekšpusē bija daudz tumšāks. Tējkarote apstājās un piešķieba savu kausiņu uz vienu pusi.

Troksnis. Tunelī, kas veda dziļi kalna iekšienē, atbalso­jās daudz dažādu trokšņu. Šķindoņa un klaboņa.

IJn paceltas balsis…

"Es darīšu jebko," kliedza viena balss, neapšaubāmi bū­dama pie pacietības robežas. "Tikai apklusini tos!"

"Es daru visu, ko spēju!" sauca cita.

"Un tas nav daudz!" dzēlīgi aizrādīja trešā.

Mazā tējkarotīte gāja tālāk. Dzin, dzin, dzin. Pāri ak­meņiem un grantij, pāri kādam mazam kauliņam tā tur­pināja ceļu pa tuneli, tuvodamās blāvajai, sarkanajai kvē­lei tā galā. Kvēle nāca tuvāk un tuvāk; atbalsojošies trok­šņi kļuva skaļāki un skaļāki.