Jezgas zeme

Pūķiene aplidoja apkārt Dunošajam kalnam vienu, divas, trīs reizes, iekams atkal pacēlās augšup debesīs. "Pagājis ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi kārtīgi izlocīju spārnus," Margo satraukti sacīja. "Es biju galīgi aizmirsusi, kā tas var uzmundrināt!" To teikusi, viņa sakļāva spārnus un metās lejup slaidā lokā.

"Uūūūā!" Džo kliedza, vēderā visam sagriežoties. Izlī­dzinoties lidojumam, viņš atmeta galvu atpakaļ un smējās. "Vēlreiz!" viņš iesaucās. "Vēlreiz!"

"Urrb!" nostenējās Randalfs. Atšķirībā no pārējiem, viņam nebija ērta sēdekļa īstenībā vispār nekāda. Viņš sēdēja pūķienei pakaļpusē, iespiests starp divām robainajām astes spurām, un no visa spēka turējās, kad garā čūskveida aste sitās uz vienu un otru pusi. "Kāpēc man jāsēž te pakaļ­pusē?" viņš sauca.

"Tāpēc ka tu esi pārāk resns, lai sēdētu priekšā," Margo stingri sauca pretī.

"Bet kā tad ar viņu?" kliedza Randalfs, rādīdams uz Norbertu un gandrīz nokrizdams.

"Tas ir savādāk," paskaidroja Margo. "Norberts ir mans draugs, vai ne, mīļais?"

Norberts laimīgs staroja.

"Tas ir kas nedzirdēts!" protestēja burvis. Vēja plūsma apslāpēja viņa vārdus.

Džo pagriezās. "Vai tu kaut ko teici, Randalf?" viņš jau­tāja.

Randalfs atkliedza pretī. Džo varēja redzēt burvja muti kustamies, bet vēja plūsmas un pūķienes plandošo spār­nu dēļ viņš tikpat kā neko nesaprata.

"Ko, lūdzu?" viņš kliedza.

Saucot pretī, Randalfam seja aiz piepūles sašķobījās. Atkal viņa vārdus aiznesa vējš.

"Vai jūs varat dzirdēt, ko viņš saka?" Džo jautāja pā­rējiem.

"Varbūt viņš grib teikt, ka viņam ļoti patīk ceļojums," plati smaidīdams teica Norberts un pamāja Randalfam.

"Tā ir jauka pārmaiņa," Veronika piebilda. "Galu galā ap šo laiku viņš parasti jau būtu cieši aizmidzis."

Tālu priekšā aiz Pelējuma kalniem skatam pavērās Apburtais ezers, kas mirdzēja krāsaino mēnešu gaismā. Džo pēkšņi jutās vīlies. "Mēs drīz būsim tur," viņš teica.

Norberts pagriezās un pasmaidīja. "Cik jauki pārmaiņas pēc tikt nestam, nevis nest," viņš sacīja. "Kā būtu ar vēl vienu riņķi ap Dunošo kalnu?"

"Ā, jā!" Džo iesaucās.

"Vai tā var, Margo?" Norberts jautāja.

"Tevis dēļ, mīļā sirds, jebko," atbildēja Margo, izliek­dama spārnus un apmezdama lielu loku kalna virzienā.

Astei spēcīgi mētājoties, Randalfs izmisīgi turējās. "Kas tad nu tagad notiek?" viņš auroja. Bet neviens nedzirdēja.

Šoreiz, slīpā leņķī tuvojoties Dunošajam kalnam, Margo nolaidās zemu, gandrīz skarot virsotni un apmetot loku ap kūpošo krāteri. Džo skatījās lejup asinssarkanajā bez­dibenī. Tas kvēloja kā dziestoša ugunskura ogles, un silta, mazliet nepatīkama migliņa skāra viņam seju, liekot rīklei kņudēt un acīm asarot.

Pūķiene sašķieba spārnus un, kad vientuļais dūmu mutulis parādījās krātera virsotnē, droši aiztraucās tālāk. Tad, spēcīgi saplivinājusi spārnus, viņa aizplanēja apkārt vulkā­nam. Viņa lidoja aizvien ātrāk un ātrāk, riņķodama virs tā at­kal un atkal. Pa labi vertikālā klints aiztraucās viņiem garām, zaudējot skaidras aprises. Šķita, ka mēneši griežas debesīs.

"Vīni!" sauca Norberts un Džo, aiz prieka gavilēdami.

"Vau!" rēja Henrijs.

"Vūūb!" stenēja Randalfs.

"UZMANĪGI!" iekliedzās Veronika. Viņiem priekšā un lielā ātrumā brāžoties viņiem virsū bija kaut kas liels, brūns un četrstūrains. "SARGĀS!"

"Ko sargās?" Margo atsaucās. "Izskatās pēc drēbju skapja!"

"Tikai tiec tam nost no ceļa!" Veronika kliedza.

Margo pagriezās īstajā brīdī. Drēbju skapis, durvis vi­cinot kā spārnus, aizklabēja viņai virs galvas, lidojumā skarot viņas cekulaino kroni.

"Tur ir vēl viens!" Veronika iesaucās, kad otrs skapis ar troksni brāzās viņiem virsū, vicinātajām dūnām skali klaudzot.

"Atstāj to manā ziņā," Margo drūmi atbildēja. Šoreiz viņa nemēģināja izvairīties. Viņa tikai atpleta muti, cik plati vien iespējams, un izgrūda ārā platu, rūcošu uguns mēli.

Skapi tūlīt pat aprija liesmu strūkla un vienā mirklī pārvērta pelnos. Kad pūķiene uzvaroši sasita spārnus un turpināja lidojumu, kāda sauja pelnu novirmoja zemē.

"Tas bija iespaidīgi!" Džo noelsās.

"Patīkami apzināties, ka neesmu to aizmirsusi," lepni sacīja Margo.

"Labi, ka tā," teica Veronika. "Paskat!"

Visi pagriezās, un viņiem aizrāvās elpa. Kāds ducis vai vairāk drēbju skapju plivinājās šurp no Elfu meža garā, taisnā rindā. Tas kļūst arvien dīvaināk un dīvaināk pat Jezgas zemei, domāja Džo.

"Tie lido virzienā uz Ragainā Barona pili!" viņš sauca un atskatījās. "Randalf, kas notiek?"

Randalfs kaut ko atkliedza pretī.

"Ko?" Džo centās pārkliegt vēju. "Margo, brīdi lido lēnāk."

Pūķiene palēnināja gaitu, līdz gandrīz lidinājās uz vietas. Parādījās vēl citi lidojoši skapji. Milzīga armāda pildīja debesis.

"Es teicu," Randalfs sauca, "vispirms dziedoši aizkari, tad noburti galda piederumi un tagad lidojoši drēbju skapji, kuriem, kā izskatās, nav nekāds labais nolūks." Tobrīd kāds īpaši masīvs skapis ar skaļu blīkšķi trāpīja pa pils torņa smaili. Randalfs papurināja galvu. "Te darbojas spē­cīga maģija!" viņš sacīja. "Un, kā es vienmēr mēdzu teikt, kur ir maģija…"

"…tur ir nauda!" pabeidza Veronika. "Tipiski!"