Jezgas zeme

Pēkšņi tunelis pavērās, un mazā tējkarotīte atradās pla­šas pazemes alas malā. Pagriezuši muguru, tajā stāvēja priekšmeti, kuriem tā bija sekojusi no pils. Aiz tiem bija pūķis. Un aiz pūķa…

Mazā tējkarote izdvesa nopūtu un sāka lēkāt pa putek­ļaino grīdu.

Cukura standziņas pirmās pamanīja jaunpienācēju. To paceltā puse uzstājīgi pieklaudzināja zelta kausam pie sāna. Naži noklikšķēja, karotes nošķindēja, dakšas noklabēja, līdz galda piederumi cits pēc cita apjauta mazās tējkarotes klāt­būtni savā vidū.

Tie parādījās no visiem alas kaktiem. Gaļas dalāmie cirvji un iesmi, dakšas, putotāji un smeļamie kausi, olu karotītes un zupas karotes, kūku dakšiņas un sviesta nazīši, pat druknais olu griezējs, visi sāka steigties uz to vietu, kur mazā tējkarote dejoja savu savādo, lēkājošo, mazo deju.

"Ka tevi parāvis!" pūķiene noņurdējās. "Kas tad tagad notiek?"

"Es mēģinu pretējo burvestību," svarīgā balsī paziņoja Randalfs, vicinādams rokas, "ar trejkāršu apvadu un du­bultu pārslēdzi. Tas ir visai sarežģīti. Man nepieciešams pilnīgs klusums."

"Nekādu izredžu," Margo pārkliedza troksni. "Aizvien ļaunāk un ļaunāk!"

"Jā, bet klausieties," teica Džo. "Tagad ir citādi."

Trokšņa kakofonijas vietā, kuru galda piederumi bija sa­cēluši kopš ierašanās, cits pēc cita tie uzsāka vienu un to pašu ritmisko dauzīšanu BLĪKŠf BLĪKŠ! BLĪKŠf BLĪKŠ/ līdz visa to lielā masa dauzīja reizē.

"Tā ir tējkarote," sacīja Džo. "Tie seko viņas vadībai."

Randalfs gudri pamāja. Tiešām, lielais, žvadzošais troks­nis atskanēja ik reizi, kad lēkājošas tējkarotes kāta gals uzsita pa zemi.

"Labi novērots, manu zēn," viņš uzslavēja. "Tur iedar­bojas mans dubultais pārslēdzis."

"Es tev teikšu ko citu," sacīja Džo. "Es to tējkaroti esmu redzējis iepriekš."

"Pēc manas pieredzes viena tējkarote ļoti atgādina citas," iebilda Randalfs, savādi lēkādams uz vienas kājas un smagi elsdams.

"Pasteidzies!" mudināja Mar­go. Viņa satvēra galvu un lēni šūpojās uz priekšu un atpa­kaļ, kamēr apdullinošais trok­snis turpinājās. "Es tiešām, tie­šām nezinu, vai spēšu to vēl ilgāk izturēt."

"Pretējo burvestību nevar stei­dzināt, kundze," atbildēja Ran­dalfs. Viņš pārtrauca lēkāšanu, pacēla rokas un sāka neatņemdamies pusbalsī murmināt.

"Tev taču īstenībā nav ne jaus­mas, ko tu dari, vai ne?" ierunājās Veronika.

"Aizveries, Veronika," nošņā­cās Randalfs. Pēkšņi mazā tējkarotīte uzlēca uz prāva akmens un uzstājīgi tam piesita. Pēc šīs skaņas visi pārējie galda piederumi ap­klusa. Visi naži, visas dakšas, visas karotes. Alā beidzot valdīja klusums izņemot klusu pīk, pīk, pīk, Veronikai būrītī šūpojoties šurp un turp.

"Es tam nespēju noticēt!" viņa iesaucās. "Ko tu izdarīji, vecais blēdi?"

"Man nav ne jausmas," sacīja Randalfs, kurš izskatījās tikpat pārsteigts kā pārējie.

Tobrīd mazā tējkarote pagriezās un sāka lēkāt projām pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākusi.

Visi aizturēja elpu.

Cukura standziņas sakustējās pirmās. Nodrebējušas un iečīkstējušās tās aiztipināja pakaļ tējkarotei. Pārējie galda piederumi, tagad būdami rāmi un izkārtojušies skaidrās

ierindās, sekoja cieši nopakaļ. Kad pats pēdējais mazais zobu bakstāmais ar iegravēto vārdu Simons pazuda tunelī, Margo izdvesa garu, laimīgu atvieglojuma nopūtu.

"Tie ir projām," viņa teica. "Labi, ka tā. Es nezinu, kā lai tev pateicos."

Randalfs beidzot nolaida rokas un pagriezās pret pūķieni. "Toties es zinu," viņš sacīja.

.

8

"Tas ir lieliski!" Džo sauca, pārspējot pretvēja radīto troksni. "Pilnīgi fantastiski!"

Agrāk viņš bija lidojis ar lidmašīnām, braucis ar atrak­ciju vagoniņiem, sēdējis uz vaļēja autobusa jumta, bet nekas nespēja līdzināties tam saviļņojumam un satrauku­mam, kāds bija, traucoties uz pūķa muguras.

Krāšņi saposies jaunajā karotājvaroņa ietērpā, kuru Margo bija atļāvusi izraudzīties no sava dārgumu krājuma, viņš sēdēja uz ērta, polsterēta sēdekļa starp Margo liela­jiem, ādainajiem spārniem. No viņa pa labi bija Norberts, kam uz pleca uzmetusies Veronika; viņam klēpī bija iekār­tojies Henrijs.

"P<5r-stei-dzo-ši," Džo nomurmināja, skatīdamies ap­kārt, cenšoties neko nepalaist garām.

Virs viņa bija tumšās, zvaigznēm nosētās debesis, bez mākoņiem un kristāla dzidrumā, visiem trim mēnešiem spoži spīdot. Zem viņa atradās Jezgas zeme, izklāta kā liela karte, kuru apspīdēja violetā, dzeltenā un zaļā mē­ness gaisma. Kādu sikspārņputnu, kas lidoja pārāk tuvu garām, pūķienes ugunīgās elpas brīdinājuma pūtiens apsvilināja un aiznesa pa gaisu.

Viņiem priekšā slējās Dunošais kalns, liels, tumšs un iespaidīgs. Dunn, tas noskanēja, tik tikko saklausāmi lēni plandošo spārnu dēļ. Un aiz vulkāna, cik tālu vien ska­tiens sniedzās, pletās Pelējuma kalni.

"Pieturiet cepures!" Margo uzsauca, kad, noplivinājusi spārnus un noplīkšķinājusi asti, viņa strauji sasvērās uz sāniem un planēja lejup, Dunošā kalna virzienā.

Dunn, noskanēja vulkāns, ar vieglu sprādzienu izgrūz­dams mazu, pelēki dzeltenu dūmu mākonīti.

"Auni!" Džo iekliedzās.