Jezgas zeme

Randalfs papurināja galvu. "Diemžēl noburti galda pie­derumi var būt ļoti sarežģīts uzdevums, kundze. Tiešām ļoti sarežģīts."

"Godīgi! Sauc vien sevi par burvi," nicīgi teica Margo. Viņa pagriezās pret Džo. "Man jāsaka, es nevaru iztē­loties, kādas ir tavas iespējas pamest Jezgas zemi."

"Ar Džo viss būs kārtībā," purinot galvu, apgalvoja Ran­dalfs. "Bet baidos, ka galda piederumus ir nobūris kāds lietpratējs. Man būs jāatgriežas savā mājaslaivā un jāieska­tās burvestību grāmatā. Ar šādu nolūku mēs dosimies projām. Es atvados, kundze."

"Nē, neatvadies vis," iebilda Margo. Viņa izlocījās ap­kārt, ar asti aizšķērsodama Randalfam izeju.

"Ko… ko tas nozīmē?" Randalfs bija sašutis.

"Norberts ir bijis tāds mīlulis. Džo ir bijis īsts džentlme­nis, un tas trieciena papagailis rādās ļoti jauks…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Bet neviens no jums nekur neies, līdz pēdējais no tiem sasodītajiem galda piederumiem nebūs piespiests apgulties un ciest klusu," viņa auroja. "Man vienalga, ko tu dari. Man vienalga, cik ilgu laiku tas prasīs. Bet es gribu, lai tie tiek apklusināti reizi par visām reizēm!"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

7

Spēcīgs, dzestrs vējš svilpoja cauri Elfu mežam. Koku truši, uzmetušies uz ozolu un priežu zemākajiem zariem, nemierīgi krāca miegā un, siltumu meklējot, spiedās cie­šāk kopā, bet uz laktas satupušie sikspārņputni augstu pie džabdžaba koku galotnēm kliedza, kad tika svaidīti šurp un turp.

"Vai!"

Cauri kokiem slampāja salīcis stāvs, ar kaulainiem pirk­stiem tverdams plīvojošo apmetni un saturot uzvilkto kapuci. Ar katru soli viņa zābaki dziļi iegrima dubļu un kritušo lapu glumajā masā, kavējot viņu un liekot aiz piepūles svīst par spīti aukstumam.

Meža vidū bija klajums, to sauca par Ņirgu noru, un klajuma vidū atradās pieticīgs miteklis, būvēts no koka un bagātīgi izrotāts. Stāvs ar kapuci galvā lauza ceļu uz durvju pusi.

Vējš auroja apkārt mājai, liekot zaļganzilajiem slēģiem grabēt un koka lubiņām uz jumta klabēt. Mājas iekšpusē, sēdēdams ēnā uz sarežģīti izgrebta troņa ar augstu at­zveltni, gaidīja doktors Kampiens.

"Drīz." viņš ņirdza. "Loti drīz."

It kā pēc mājiena ārdurvis atsprāga vaļā. Doktors Kam­piens pasmaidīja.

"Vai tas esi tu, Kventin?"

"J… jā, kungs," elsa Kventins, ar pūlēm aizvērdams durvis stiprajā vējā. "Vai dieniņ," viņš sacīja. "Ārā plosās auka. Man ar pūlēm nācās spert katru soli." Viņš noguris papurināja galvu. "Es esmu galīgi pārguris."

"Pārguris?" doktors Kampiens ieņirdzās. "Tas ir burvīgi. Es ceru, ka tu nes labu zinu."

Kventins noņēma kapuci, izlīdzināja mazliet izspūrušās zeltainās cirtas un uzskrullēja savu lielisko ūsu galus. Viņš pacēla acis. Tronis bija novietots dziļā ēnā. Bija redzamas vienīgi doktora Kampiena pārsteidzoši zilās acis. Zalgojot

un nemirkšķinot tās ieurbās vinā no tumsas. Kventins juta, ka ceļi viņam sāk drebēt.

"Nu?" vaicāja doktors Kampiens. "Es pieņemu, ka ar Ra­gaino Baronu beidzot viss ir nokārtots." Viņš nepatīkami ieņirdzās. "Esmu pārliecināts, ka mūsu zvīņainā draudzene izbaudīja savu mazo uzkodu." Augstās, mazliet draudīgās ņirgas pieņēmās spēkā. "Vai viņa sagrauza tam kaulus?" viņš jautāja. "Vai viņa tam atrāva locekli pa loceklim?"

"Īstenībā, kungs," nokārdams galvu, sacīja Kventins. "Man jums kaut kas jāizstāsta."

Acis sašaurinājās līdz spraugām. "Un kas tieši?" viņš no­prasīja.

Kventins satraukts norija siekalas un dziļi ievilka elpu. "Viss negāja gluži pēc plāna," viņš steigšus izgrūda.

Doktors Kampiens nopūtās. "Paskaidro tuvāk," viņš vēsi teica.

"Gadījās mazs juceklis," Kventins paskaidroja. "Dārza svētkos. Šķiet, ka pūķis varētu būt sagremojis nepareizo personu."

"Nepareizo personu?" īgni pārjautāja doktors Kampiens.

"Viņš ieradās pēdējā brīdi un visu samaitāja," sacīja Kventins. "Es tur neko nevarēju līdzēt."

"Kas?" Izklausījās, ka nu viņš ir nikns.

"Tas bu… bu… burvis," Kventins stostījās. "Randalfs. Randalfs Gudrais.

"Man vajadzēja zināt," doktors Kampiens nomurmināja, ar īsajiem, resnajiem pirkstiem bungodams pa troņa roku balstiem. "Kāpēc viņam jābāž deguns manās darīšanās?"

Kventins atļāvās mazliet pasmaidīt. "Ja vien es pazīstu savus pūķus," viņš teica, "tas laikam pataupīja viņa lielo degunu pašu pēdējo."

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Jā, es ceru," viņš sacīja. "Bet tas tomēr atstāj neatrisinātu mazo jautājumu par neapēsto Ragaino Baronu."

"Plāns B, kungs?" vaicāja Kventins.

"Plāns B," doktors Kampiens apstiprināja. Viņš sasita rokas, un kā no gaisa parādījās ducis elfu. "Atslēdziet Rodžeru Grumbaino un atvediet pie manis," viņš pavēlēja. "Ejiet!"

"Tūlīt, kungs," elfi nočivināja un aizsteidzās izpildīt to, kas viņiem bija likts.

Kventins, atvieglots, ka doktors Kampiens viņa ziņu nebija uztvēris pārāk bargi, noņēma apmetni un pakarināja to uz āķa pie durvīm. "Kā būtu ar kādu jauku rituļmaizīti?" viņš apjautājās. "Es pirmīt dažas izgarnēju īpaši jums, un…"

"Kventin," doktors Kampiens viņu pārtrauca. "Šis nav īstais brīdis rituļmaizītēm."

"Nav gan, kungs," piekrita Kventins. "Cik muļķīgi no manas puses."