Jezgas zeme

"Pateicos," atbildēja Randalfs. "Es… Ūūūūā!" viņš noel­sās, kad pūķiene pēkšņi metās lejup uz pagalmu, lidojumā pasizdama sāņus skapjus un pakaramos, un ar graciozu pagriezienu nolaidās pie augstās sienas pamatnes.

Viņa pagriezās un draudīgi ierēcās.

Džo nolēca zemē, viņam sekoja Henrijs, asti luncinā­dams un mežonīgi riedams. Džo izvilka zobenu. Norberts

notrausās zemē viņam blakus un, satvēris nolauztu telts > *

kārti, savicināja to virs galvas. Randalfs viņiem pievienojās kopā ar Veroniku, kas sēdēja uz pleca. Viņš pacēla rokas.

"Lai kauja sākas!" viņš ierēcās un pagriezās. "Norbert, esi tik labs, ej pirmais."

Norberts pagāja uz priekšu, kad garām lidoja izļodzījies skapis ar pielasītiem durvju rokturiem. Saņēmis triecienu ar telts kārti, skapis sadalījās gabalos.

"Slikts darinājums," sacīja Randalfs, paceldams izkritušu skrūvi un to pētīdams.

Margo pacēlās gaisā un aizsargājot lidinājās virs Norberta, kas turēja rokās savu pagaidu vāli un aizslāja palīgā diviem sulaiņiem, kas bija iesprostoti zem putnu vanniņas. Viņš atsita vairākus uzbrūkošu drēbju paka­ramo viļņus.

Sulaiņi izlīda no slēptuves un kratīja dūres pret projām lidojošiem skapjiem.

"Un nedomājiet atgriezties, vai arī jūs dabūsiet vēl to pašu!" mazākais no abiem izaicinoši kliedza.

Tobrīd atskanēja Veronikas trauksmes kliedziens. "Piesargieties! Atkal tuvojas ienaidnieka mēbeles un ne tikai skapji!" viņa sauca.

"Palīgā!" iespiedzās sulaiņi un aizsteidzās atpakaļ zem putnu vanniņas.

"Gļēvuļi!" noteica Randalfs, stāvēdams Norbertam aiz muguras.

Norberts devās pretī saņemt tuvojošās mēbeles pāris nedrošas konstrukcijas drēbju skapjus un lielu virtuves skapi ar ļodzīgiem plauktiem.

"Norbert!" uzsauca Randalfs. "Nāc atpakaļ!"

"Tuvojas trīs skapji un kumode!" skanēja Veronikas balss.

Randalfs skrēja pakaļ Norbertam. Džo sekoja cieši aiz viņiem, vicinādams zobenu pret pāris apsvilušiem drēbju pakaramiem.

"Lai Margo tiek ar tiem galā," sacīja Randalfs, kad virs gal­vas pūķiene metās vajāt bēgošu grāmatu plauktu bataljonu. "Norbert! Norbert! Atgriezies te un aizstāvi mani… Lūdzu!"

Virs viņiem skaļi atbalsojās Margo balss: "Saņemiet, pāraugušie malkas saišķi!"

Viņas aste šķēla gaisu un deva graujošu triecienu prā­vai kumodei ar raupjiem lācīšu kokgriezumiem. Kumode izjuka, izmētājot tās saturu ar spilgtu lācīšu rakstu rotā­tas vatētas segas, kuras tūlīt uzplandījās virsū pūķienei.

"Pazūdiet nost no manis!" apslāpēti atskanēja Margo kliedziens, viņai ar nagiem izmisīgi raustot lielo segu ar

galdiņu un rezerves galdiņu kom­plekts!" Veronika neatlaidīgi ziņoja no Randalfa pleca.

Tobrīd gaiss nošņācās viens no skapjiem stāvā leņķī brāzās lejup.

KRAHU!

Durvis atsprāga vaļā, un laukā izlēca kauslīgu spilvenu bars, tvīkstot pēc cīniņa.

"Āāh! Ūūf! Au!" Randalfs kliedza, kad spilveni viņam uzbruka, nobūkšķot pret vēderu un belžot pa galvu. "Palīgā! Palīgā! Norbert!"

"Mffll blffll, "Margo ar troksni nosēdās blakus Džo. Viņa izmisīgi centās atbrīvoties no segām. "Palīgbb!"

Džo no tā visa griezās galva. No visiem pagalma stū­riem atskanēja sāpju un šausmu kliedzieni, jo vēl un vēl zemē krita slikti salikti skapji un neizturīgas bufetes. Kāda kumode nogāzās īpaši neveikli, sašķīstot gabalos un izmētājot tās saturu. Laukā izvēlās biksītes, korsetes un salocīti zeķu pāri un metās cīņā.

"Divi skapji un klavieru soliņš no tevis pa kreisi!" pa­ziņoja Veronika.

oranžiem un sarkaniem lac kura bija aptinusies viņai ap ka

"Āāāā!" viņa kliedza. Sega pieķērās vēl stingrāk. "Pretkožu lodītes," viņa

novaidejas. Vēl viena lācīšu sega

smagi pieplivinājās klat un

aptinās puķienei ap galvu. "Uh!" viņa ierēcās. "Kāds

vēl slapina gulta!"

"Vēl trīs skapji, pāris nakts­

Sirdij spēcīgi sitoties, Džo satvēra savu zobenu un, tam nošvīkstot, pāršķēla segu, kas klāja Margo galvu.

Pūķiene paskatījās apkārt. "Paldies, manu mīļo zēn," viņa pateicīgi sacīja. "Tās nejaukās segas smirdēja bries­mīgāk par Tirnas naktspodu!"

"Karotājvaronis ir tavā rīcībā," smaidīja Džo.

"Tu esi eņģelis!" Margo sauca, atraujoties no zemes un atkal paceļoties gaisā. Klavieru soliņam, kas tuvojās, ne­bija nekādu izredžu.

"Vēl četri skapji un… Āāāh!" Veronika iekliedzās, kad viņai pasvilpa garām vesela zalve ar tasītēm, apakštasītēm un šķīvjiem un sašķīda apakšā pret bmģa akmeņiem. "Margo!" viņa spiedza. "Tūlīt pievērsies tam virtuves skapim!"

Džo pievienojās Norbertam, kas steidzās palīgā Ran­dalfam. Burvis bija zaudētājs cīņā ar sārta satina sirdsveida spilvenu pāri.

"Palīdziet man!" viņš sauca, kad spilveni sita viņam pa ausīm.

"Saņem šo!" Džo ierēcās, paceldams zobenu un izklupienā mezdamies virsū pirmajam spilvenam. Uz visām pusēm pašķīda spalvas. "Un šo! Un šo! Un šo!" viņš kliedza, durdams un cirzdams otram spilvenam.

Gaisu pildīja spalvu putenis, tik biezs, ka viņš tik tikko varēja saskatīt savas uz priekšu izstieptās rokas. Pēkšņi liels pagalvja rullis apmeta kūleni un ar lielu spēku trāpīja pa Džo bruņucepuri, uzmaucot to cieši pāri acīm.

Viņš bija akls!