Jezgas zeme

"Turklāt," Veronika piebilda, jautri šūpodamās šurp un turp uz savas laktiņas, "ja tev ii" kādas izredzes jebkad ieraudzīt tos astoņdesmit zelta lielos, tev nāksies uz turieni doties."

"Man nāksies?" pārjautāja Randalfs.

"Kā tev liekas, uz kurieni tas skapis aiznesa Ingridu?" viņa atjautāja pretī.

Randalfs novaidējās. "Tu taču negribi teikt…"

"Viņam kurš netiks nosaukts vārdā ir Lielā burvestlbu grāmata," sacīja Veronika. "Viņam ir Rodžers Grumbainais un pārējie burvji, un tagad viņš savai kolek­cijai ir piepulcējis Ingridu. Tas viss ir daļa no viņa ģenerālplāna."

"Tad nav izvēles," stingri apgalvoja Džo. "Mums jādo­das uz Ņirgu noru."

"Iesaku neizlaist no rokām to naktspodu, Randalf!" sa­cīja Veronika. "Spriežot pēc tavas sejas izteiksmes, tev tas būs vajadzīgs."

Vientuļš skapis gulēja zemē blakus mazā namiņa ār­durvīm Ņirgu noras vidū. Tas nekustējās. Viena durvju puse bija atvērta un otra aizvērta. Stūrī atradās pakaramo kaudze. Doktors Kampiens paskatījās uz to pa logu.

"Tas tev ir labi izdevies," viņš ņirdza. "Manis paša salik­tais priedes koka skaistuli!"

Viņš pagriezās un ieslīdēja ēnās.

Kventins enerģiski nogrozīja galvu. "Tas bija viens no manējiem, saimniek," viņš teica. "Pamācība bija tik sarež­ģīta, un man trīs skrūves palika pāri."

"Lieliski," turpināja doktors Kampiens, nepatīkami ņirg­dams. "Kaut arī mūsu zaudējumi bija lieli!"

"Es jau teicu, ka mums vajag vairāk laika," sacīja Ro­džers Grumbainais. "Tualetes galdiņš bija tikai pa pusei pabeigts, un kāds kļūdas dēļ nosūtīja projām lācīšu veļas kumodi ar visām tavām vatētajām segām."

"Mums visiem kaut kas jāupurē," mazliet aizžņaugtā balsī teica doktors Kampiens. "Iespējams, ka man nav Ra­gainā Barona, toties man ir nākamā labākā no iespējām!" Viņš iesmējās.

"Oo, doktor Kampien, tu esi tik ļauns," teica Kventins. "Viņš būs kā plastilīns manā rokā," doktors Kampiens ņirdza. "Ko tik viņš nedarīs, lai dabūtu atpakaļ savu mī­ļoto Ingridu! Viņš klaudzinās pie manām durvīm, lūgsies,

lai atdodu vinu. Un, kad viņš to darīs…"

? ' >

Istabā atbalsojās draudīgas, augstas ņirgas. "Kampien?" spalgi ieskanējās valdonīga balss. "Kampien!" Ņirgas apklusa. "Ko tā ellišķīgā sieviete tagad grib?" doktors Kampiens nomurmināja. "Nav iespējams, ka viņa jau būtu izlauzusies no ieslodzījumā." Viņš pagriezās un sasita plaukstas. Nekas nenotika.

"Kur ir tie sasodītie elfi?" viņš uzkliedza.

>

"Kampien!" Ingridas balss pāršķēla gaisu kā nazis. Doktors Kampiens nodrebēja. "Rodžer!" viņš sauca. "Kventin! Nāciet atpakaļ!"

"KAMPIEN!"

"Āā, tā tik ir dzīve," nopūtās Ragainais Barons.

Viņš bija atgāzies pret labi piebāztiem, tomēr pamatīgi salāpītiem spilveniem rūcoša kamīna priekšā, viņa kājas klāja vatēta sega, ko rotāja lācīši. Sveces bija iedegtas.

Ragainais Barons maziem malciņiem dzēra spļāvienu tēju no lielas krūzes un izņēma spalvainu īrisu no klēpī noliktas kastes. Daudzas stundas bija pagājušas kopš Ingridas nelaimīgās pazušanas. Viņš iemeta vēl vienu īrisu mutē. Nabaga mīļā Ingrida…

Tuk, tuk.

Klaudzieni pie durvīm pārtrauca plašās istabas klusumu un atgādināja Ragainajam Baronam, kāds miers valdīja visapkārt.

"Iekšā," viņš atsaucās.

Durvis atvērās, un parādījās Bensons. "Slikta ziņa, kungs," viņš teica. "No Baroneses vēl joprojām nav ne minas."

"Ak vai, cik briesmīgi žēl," sacīja Ragainais Barons. "Tomēr nedrīkst gausties." Viņš pacēla pie lūpām krūzi un iedzēra spļāvienu tēju. "Garšīgi," viņš nomurmināja. "Pro­jām ejot, iemet vēl vienu skapja gabalu ugunī, Benson. Tā būs labi."

Kad dārznieks bija aizvēris durvis, Ragainais Barons atlaidās mīkstajos spilvenos un pievēra acis.

"Tiešām jāglābj Ingrida." Viņš nožāvājās. "Kādā no nā­kamajām dienām."

Kad saule rietēja, nogurušie galda piederumi spiedās kopā ap lielu rādītāju, uz kura bija rakstīts Nekuriene.

Tik tālu tie bija nonākuši. Tik ļoti tālu. Pūta maigs vējiņš, un, kad Jezgas zemes mēneši pacēlās debesīs, galda pie­derumi atmirdzēja violetā, dzeltenā un zaļā gaismā.

Mazā tējkarotīte stāvēja savrup no pārējiem. Šķita, ka tā cenšas saklausīt to, ko tikai tā viena spēj dzirdēt. Kaut ko tālumā. Kaut ko, kas to sauca…

Izdvesusi mazu nopūtu, tējkarote pagriezās. Gaidāmais ceļojums bija garš, bet to nāksies veikt.

Dzin, dzin karotīte noskanēja, tipinot atpakaļ pār akmeņaino zemi. Kling, tinkš, šķind, klang noskanēja naži, dakšas, karotes un pārējie galda piederumi, seko­dami nopakaļus.

Tie ceļoja cauri kalniem, pāri līdzenumiem. Kad ausa nākamais rīts, pie tālā apvāršņa varēja saskatīt Elfu meža garos kokus.

Mazā tējkarotīte aiz satraukuma nodrebēja. Aicinājums bija tuvāk. Tā klusi nopūtās.

Drīz. Loti drīz…

"Kampien!" Aizsmakusi balss satricināja Ņirgu noras klusumu. "Es neatkārtošu vēlreiz. Man vajag no jauna piepildītu termoforu, un man to vajag tūlīt pat!"

Doktoram Kampienam izdevās izspiest apnikuma ņirgas.

"Kampien!"

"Vai tā esi tu, manu mazo, būrī ieslodzīto dziedātājputniņ?" atsaucās doktors Kampiens. Viņš paskatījās pa logu,