Jezgas zeme

vai nemanis kādu ciemiņu. Neviena nebija. Viņš noba­žījies iesmējās. "Droši vien Ragainais Barons ļoti ilgojas pēc tevis?" viņš apjautājās.

"Viņš nevar dzīvot bez manis!" Ingrida iekliedzās. "Un, kad viņš uzzinās, kā pret mani izturējās, viņš noraus tev galvu! Tā, tagad parūpējies par manu termoforu. Neka­vējoties!"

Doktors Kampiens papurināja galvu. Viņa caururbjošās, zilās acis samiedzās. "Ak, Ragaino Baron," viņš nomurmi­nāja, draudīgi ņirdzot. "Tu par to samaksāsi. Piemini ma­nus vārdus! Tu par to dārgi samaksāsi!"

.

3. GRĀMATA DOKTORS KAMPIENS NO ŅIRGU NORAS

.

Prologs

Jezgas zemē ausa jauna diena. Ķekatpeles sāka kustē­ties, sikspārņputni atgriezās uz laktām, un koku truši ar mazajām rozā ķepiņām berzēja lielās, zilās acis.

Vienā debesu pusē apvārsnis bija iekrāsots neskaidri brūnganā tonī, tur rietēja divi no trim Jezgas zemes mēne­šiem violetais un dzeltenais. (Par spīti lielai iespējamībai un pašiem lietpratīgākajiem pareģojumiem, zaļais mēness tonakt nebija uzskatījis par vajadzīgu parādīties.) Debesu pretējā pusē lēca saule. Tās žilbinošie stari atmirdzēja uz Dunošā kalna un Pelējuma kalnu augstākajām virsotnēm.

Dunn vārgi noskanēja Dunošais kalns, un gaisā lēni pacēlās sārti pelēku dūmu riņķis.

Tālu lejā, klusi ejot uz lielajām ķepām pa putekļaino kalnu ceļu, no miglas mutuļiem parādījās liels, svītraini rozā kaķis. Tas apstājās, atmeta atpakaļ galvu un izgrūda skaļu, dārdošu rēcienu. Nomirgoja tā līkie ilkņi. Visas radī­bas, cik vien tālu varēja dzirdēt, apklusa: paugurzivis sa­stinga, garām lidojošs sikspārņputns bez trokšņa pazuda,

bet koku truši paslēpa acis paši aiz savām garajām, nokare­najām ausīm. Lielais rozā kaķis pakārpīja zemi un ierēcās vēlreiz.

"Es zinu, es zinu," sacīja kaķa jātniece, sēdēdama ar dārgakmeņiem bagātīgi rotātos ādas seglos, kas bija no­stiprināti ap zvēra platajām krūtīm. "Ir labi atgriezties."

Viņa nolēca zemē, nopētīja apkārtni un apmierināti pa­smaidīja. Zemie saules stari apspīdēja viņas ugunssarkanās matu pīnes un zeltaino ādu, izceļot stingro muskuļu aprises.

Viņas spēcīgo augumu lieliski ietērpa smalki darināta tunika ar lāčādas apdari, tai pieskaņots uz abām pusēm valkājams šifona un zīda apmetnis, galvā bija spārnota pulētas bronzas bruņucepure ar sudraba inkrustācijām. Viņas glīti veidotās potītes izcēla līdz pat ceļiem krus­teniski nosaitētās ķirzakas zarnu siksnas, kas saturēja san­dales. Pie pūķādas jostas viņa valkāja neredzēti skaistu zelta zobenu un parocīgu katapultu. Visu ansambli noslēdza dārga, maza kazas ausu pleca soma.

"Mēs esam bijuši projām pārāk ilgi," viņa teica, domīgi aptaus­tīdama robus un iecirtumus, kas no kaujām bija palikuši uz zobena. "Orks cīnās, milzis kutina, vecene uz­traucas. Man pietiek, vecais draugs. Laiks iekārtoties pie vietas." Viņa nopētīja apvārsni. "Mums ir vajadzīgs jauks, vec­modīgs burvis, kura labā darbo­ties. Vairs nekādus smirdošus gļotu dēmonus un garlaicīgus, vecus vārdotājus, ar kuriem

jātiek galā. Tikai dažus goblinus, ko izrīkot, un piens dzeršanai, cik tik gribi! Es nezinu kā tu, bet es nevaru vien sagaidīt, kad. varēšu atpūtināt kājas. Tās sandales beidz mani nost!"

Viņa pabužināja zvēra mīkstās, pūkainās, rozā ausis. Kaujas kaķis skaļi iemurrājās. Karotājprincese Brenda sa­tvēra grožus un atkal uzlēca seglos. Kaķa plecu muskuļi noraustījās. Tas neganti noņurdēja un mētāja galvu.

"Uz priekšu, Ošņa!" viņa uzsauca, vārdiem atbalsojoties tukšajā apkārtnē, un pievilka grožus. "Uz apburto ezeru."

.

1

Saule spoži un silti apspīdēja Jezgas zemi tās kalnus un mežus, tās ceļus, tiltus un pilsētas un Apburto ezeru, kas slējās gaisā kā milzīga, ūdeņaina suņusēne. •

Saules gaisma spīdēja cauri dzidrajam ūdens stabam, metot varavīksņainu ēnu pāri burbuļojošajam Smaržu purvam. Apžilbuši un apjukusi no spožās gaismas, kāda liela zivs piepeldēja pārāk tuvu lidojošā ezera dibenam, izkrita no ūdens un trāpīja apakšā tupoša slinkumputna gaidās atplestajā knābī.

Flop, plop… Anti

Tālu augšā virs slinkumputna saule mirguļoja ezera virsmas vilnīšos un apgaismoja bagātīgi rotātās mājaslaivas, kas šūpojās spirgtajā vējā. Tā spīdēja uz savītajiem skursteņiem, uz lakotajiem priekšgaliem un nospodrinā­tajiem misiņa piederumiem un cauri zalgojošiem logiem raidīja saules starus, kas šķēla putekļainās ēnas iekšpusē.

Kāds zēns stāvēja pie galvenās kajītes ieejas uz vienīgās apdzīvotās mājaslaivas Apburtajā ezerā un ar dūri dauzīja pa durvīm. Zēnu sauca Džo Džefersons. Blakus viņam sē­dēja Henrijs, viņa suns.

"Mosties, Randalf!" Džo sauca. "Mosties!"

Henrijs ierējās.

Krākšana kajītes iekšpusē uz brīdi apklusa līdz tur­pinājās ar jaunu spēku. Pielidoja mazs papagailis un no­metās zēnam uz pleca.

"Zini, tās nav aizslēgtas," papagailis teica.