Jezgas zeme

Džo satvēra misiņa rokturi un atgrūda durvis vaļā. Pa tām ieplūda saules gaisma, atklājot krācēju tuklu, bār­dainu burvi, kas gulēja nelielā gultā ar baldahīnu uz četriem balstiem. Rokas viņš bija izpletis, kaklu izstiepis, bet pēdas karājās pāri gultas malai; viņa lielie kāju pirksti rēgojās pa novalkāto vilnas zeķu prāvajiem caurumiem.

Tiklīdz spožā gaisma iespīdēja viņam sejā, burvis no­sprauslājās, noņurdēja un nošmaukstināja lūpas. Plakstiņi uz brīdi notrīsēja, bet acis palika ciet.

"Randalfl" Džo uzsauca aiz uzbudinājuma skaļā un piesma­kušā balsī. Henrijam turoties blakus, viņš pagāja uz priekšu un sapurināja burvi aiz pleciem. "Randalf, tu apsolīji!"

"Un tu viņam ticēji?" jautāja papagailiene Veronika, uzlaizdamās uz gultas baldahīna.

"Ran-dalf!" Džo sapurināja viņu spēcīgāk. "Ran-dalf!"

Burvis apgriezās uz otriem sāniem un turpināja krākt. "Atstāj to manā ziņā," sacīja Vero­nika. Papagailiene uzlēca uz spilvena un pielika knābi Ran­dalfam pie auss. "Ak, Randij," viņa tralli­nāja. "Randij, mosties. Gultā ir ķekatpele."

Burvja acis atsprāga vaļā. "Ķekatpele!" viņš

iekliedzās. "Kur? Kur?" Viņš pietrūkās gultā sēdus, stipri atsizdams galvu pret augšējo rāmi. "AU!" viņš iebļāvās.

Džo valdījās, lai nesmietos, kad Randalfs, smailajai ce­purei drebot, bailēs nemierīgi skatījās apkārt.

"Ķekatpeles!" nerimās Randalfs. "Šie pretīgie, briesmī­gie, raustīgie mazie radījumi. Fūū!"

Viņš pamanīja smaidus sev apkārt. Viņš samiedza acis. "Te nav nevienas ķekatpeles, ja?" viņš jautāja.

Veronika un Džo iesmējās. Henrijs ierējās.

"Skaidrs," teica Randalfs, cenzdamies saglabāt pašcieņu, cik vien spēja. Viņš paberzēja pulsējošo galvu un saviebās.

"Starp citu, tev vajadzīga jauna gulta," sacīja Džo, klusi iesmiedamies. "Šī ir daudz par mazu."

Randalfs ar sašutumu paskatījās uz viņu. "Daru tev zinā­mu, ka šī ir karaliska liela izmēra gulta."

"Jā, tā piederēja elfu karalim Alfam," Veronika iesprau­cās starpā. "Un pat viņš apmainīja to pret kaut ko lielāku. Viņi tiešām parūpējās, lai tu atnāktu uz Krumpa Falēti-

nāto mēbeļu veikalu…"

"Aizveries, Veronika!" cīnīdamies ar miegu, viņu ap­sauca Randalfs. Žāvājoties un staipoties viņš pazaudēja līdzsvaru. Burvis nokrita, satverdams vienu no gultas aiz­kariem, kas notrūcis palika viņam rokā. Ar skaļu blīkšķi viņš nogāzās uz grīdas. Mājaslaiva sašūpojās.

"Au!" viņš ierēcās — pat skaļāk nekā iepriekš. Viņš pagriezās pret Veroniku. "Tā visa ir tava vaina, jo pamodi­nāji mani ar tādu krāpšanu!" viņš sacīja. "Tik tiešām ķekatpele!"

"Tā ir tava paša vaina, ka gulēji par ilgu, Resnīt!" rāmi atbildēja Veronika.

"Jā!" Džo satraukts piebalsoja. "Tu teici, ka mēs dosi­mies ceļā ar pirmo gaismiņu, un nu jau ir gandrīz dienas vidus! Tu apsolīji!"

"Bet…" Randalfs iesāka.

"Tu ļoti labi zini," Džo turpināja, pat elpu neievilcis, "ja man jebkad lemts pamest Jezgas zemi, mums jādodas uz Ņirgu noru Elfu mežā un jāatgūst Lielā burvestību grā­mata no doktora…"

"Un to mēs darīsim, manu zēn!" Randalfs viņu pārtrau­ca, iekams šausmu pilnais vārds tika izrunāts. "Un to mēs darīsim! Galu galā, ņemot vērā visu, ko tu esi darījis Jezgas zemes labā, tas ir mazākais, ko es varu darīt."

"Īstenībā," iejaucās Veronika, "nedarīt neko ir mazākais, ko tu vari darīt, un šajā jomā tu esi eksperts."

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. "Tici man, manu zēn, mēs iesim uz Elfu mežu…"

"Bet kad?" Džo noprasīja. "Kad? Lai cik bieži tu solītu, ka mēs iesim, kad vien pienāk tas brīdis, tev vienmēr ir iegansts, lai neietu," viņš dusmīgi teica. "Kas bija vakar? Ak jā, tev bija jāpaliek mājās, lai izmazgātu bārdu. LJn aizvakar? Runkuļu pirkšana uz Troļļu tilta. Un dienu pirms tam koku trušu ātrumsacīkstes Goblinpilsētā. Un pagājušo ne­dēļu bija nepareizais lietus, un nedēļu pirms tam…"

"Es zinu, es zinu," līdzjūtīgi sacīja Randalfs. "Pēdējā laikā ir uzradušies vairāki svarīgi apstākļi un nelaimīgas, neparedzētas grūtības. Bet es esmu novācis savu rak­stāmgaldu, es esmu noslaucījis tīru tāfeli…"

"Tu? Esi tīrījis?" pavīpsnāja Veronika. "Tā nu ir pirmā reize!"

Randalfs neņēma viņu vērā. "Es teicu, ka mēs dosimies ceļā šodien, un es to domāju nopietni." Viņš sarauca pieri. "Dīvaini," viņš domīgi nomurmināja. "Es skaidri atceros, ka uzstādīju pulksteni." Viņš izgāja no guļamās kajītes un šķērsoja dzīvojamo istabu. "Es ceru, ka ar to nav atkal kādas grūtības."

Abi pulksteņa rādītāji bija apakšā, un tas nozīmēja, ka ir pusseptiņi no rīta vai vakarā. Tā kā saule bija augstu debesīs, tas skaidri neatbilda patiesībai. Pusbalsī draudīgi kurnot, Randalfs no abām pusēm satvēra pulksteni un to spēcīgi sakratīja. Pulkstenis klabēja un grabēja, un kaut kas noskanēja boing!

"Ari pulksteņtaisītājs, ko?" sarkastiski apjautājās Vero­nika. "Taviem talantiem nav gala?"

Randalfs elsa un pūta. "Smieklīgais daikts!" viņš rūca. "Tas nekad nav kārtīgi darbojies."

"Tāpat kā burvju vārdi, ar kuriem tu par to samaksāji," Veronika viņam atgādināja.

"Tas nu ir gluži nevietā!" noraidoši teica Randalfs.

"Pasaki to tai goblinu meičai, kurai izkrita visi mati," nomurmināja Veronika.