Jezgas zeme

Pagriezies Džo pamanīja nelielu, pieliekušos stāvu stei­dzamies gar pils sienu. Viņa bruņucepure bija vēl vairāk iedragāta par Džo bruņucepuri, tās ragi rēgojās dīvainos leņķos.

"RAGAINO BARON!" Randalfs kliedza. "KliNGS!"

Ragainais Barons apstājās un nevainīgi paskatījās apkārt. "Vai kāds mani sauca?" viņš jautāja.

Randalfs devās uz viņa pusi, lauzdams ceļu caur spalvu un koka atlūzu kaudzēm. "Tas esmu es, kungs," viņš sacī­ja. "Randalfs Gudrais. Karotājvaroņu un pūķu piegādātājs kritiskos gadījumos." Viņš plati pasmaidīja. "Man liekas, mēs vienojāmies par astoņdesmit zelta lielajiem."

"Tiešām, tiešām," teica Ragainais Barons. "Atsūti man rēķinu. Tu taču pieņemsi čeku, ko?"

"Es nelokāmi esmu skaidras naudas burvis," Randalfs stingri iebilda. Viņš pastiepa roku. "Lūdzu astoņdesmit zelta lielos."

"Es tik daudz nenēsāju līdzi," sacīja Ragainais Barons, uzsitis pa kabatām un paraustījis plecus. "Piedod."

"Bet… bet…" Randalfs minstinājās.

Ragainais Barons pasmaidīja un uzlika roku burvim uz pleca. "Bet pietiek par to. Galu galā mums pašlaik neva­jadzētu runāt par naudu. Pienācis laiks godināšanai! Trīs reizes urrā Randalfam Gudrajam!"

Bensons un pāris sulaiņu livrejās vārgi uzgavilēja.

"Braši!" uzslavēja Barons. "LJn ko tagad visi gaida?"

Vairāki dārznieku palīgi un saucējs saskatījās savā starpā un tad atkal pievērsās Baronam.

"Nu?" viņš iejautājās. Apklusis viņš nikni palūkojās apkārt pagalmā. "Sāciet novākt šo nekārtību!" viņš noskaldīja. "Ko gan teiks Ingrida?"

Tobrīd no pils otras puses atskanēja skaļš plīkšķošs troksnis. Paskatījušies augšup, visi redzēja vienu vienīgu skapi lidojam pāri torņiem un sienu robojumiem atpakaļ, virzienā uz Elfu mežu.

Kad skapis planēja tālumā, spīdēdams zemajos agra rīta saules staros, no tā bija dzirdama apslāpēta balss.

"Volter! Volter7"

10

"Parādzīme!" trakoja Randalfs. "Tā nav pat ne tik daudz vērta, cik krokotām mežģīnēm rotātās apakšbikses, uz kurām uzrakstīts apliecinājums!"

Vēlāk tajā pašā dienā viņš un pārējie bija atgriezušies mājaslaivā.

"Kas par zemisku, krāpniecisku, nodevīgu, nekrietnu gājienu!" Viņš pievērsās Džo. "Lai tas tev ir par brīdinā­jumu. Nekad, nekad neuzticies Barona vārdam, lai cik smaili būtu viņa ragi."

"Tomēr tā ir parādzīme," iebilda Džo. "Pat tad, ja tu ne­varēji atrast neko citu, uz kā rakstīt, tu dabūji viņa parak­stu. Tam noteikti ir kāda vērtība."

Randalfs nosarka.

"Parādi viņam tās apakšbikses," ierunājās Veronika. "Nu, parādi!"'

Randalfs pasniedza apakšbikses Džo. "Esmu parādā astoņdesmit zelta lielos," lasīja Džo, "parakstījis Jorkas ve­cais lielbercogs…"

"Ko?" iesaucās Randalfs. Viņš paķēra atpakaļ apakšbik­ses un bēdīgi noraudzījās uz viltoto parakstu. "Es esmu par daudz paļāvīgs," viņš sacīja un nopūtās. "Tipiski

Ragainajam Baronam apvest otru ap stūri. Un pēc visa, ko es viņa labā esmu darījis!"

"Drīzāk pēc visa, ko Margo ir darījusi," sacīja Veronika. "Kas par jauku pūķieni viņa izrādī­jās! īsta dāma. Un arī devīga," viņa piebilda. "No viņas mēs esam saņēmuši dažas jaukas dāvanas. Norberta cepamās pannas, Džo karotājvaroņa ietērpu, nemaz nerunājot par manu lielisko mazo būrīti." Viņa pašķindināja mazo zva­niņu un saposās spogulīša priekšā. "Pašai sava mājiņa," viņa nopūtās. "Atgādini man, Randalf," viņa teica, pievērsdamās burvim, "ko viņa uzdāvināja tev?"

Randalfs nikni iespēra pa Trinnas naktspodu. "Auf'viņš iekliedzās.

"Tas sader kopā ar tavām apakšbiksēm!" Veronika paš­apmierināti noteica.

"Aizveries, Veronika!" uz­sauca Randalfs.

No virtuves skanēja svil­pošana, putošanas troksnis un podu un pannu šķin­doņa.

"Manuprāt, varēja būt arī sliktāk," sacīja Randalfs. "Norberta gatavošanas pras­me noteikti ir uzlabojusies. Un, Džo, manu zēn, tu no­teikti izskaties iespaidīgi tajā

ietērpā. Žēl, ka bruņucepure tika iedragāta. Vai tiem spārniem paredzēts tā stiepties uz abām pusēm?"

Džo pasmaidīja. "Tas būs jauks suvenīrs," viņš teica, "kad es atgriezīšos mājās. Kad tas varētu notikt?"

"Es par to parūpēšos, cik drīz vien varēšu," apgalvoja Randalfs, pēkšņi atklājis, ka dažas Trinnas naktspoda de­taļas ir ārkārtīgi aizraujošas.

"Bet kad?" jautāja Džo. "Vai es vēl neesmu diezgan darījis?"

Sudrabā iegravētas, Randalfs uzgāja, kā šķiet, liela dibena aprises. "Lielisks darinājums," viņš nomurmināja.

"Kad?" neatlaidās Džo.

Randalfs piesardzīgi paostīja podu. "Man atkal vajadzēs mazgāt bārdu," viņš norūca.

"Randalf!" asi ierunājās Džo. "Kad tu mani sūtīsi mājās?"

Burvis pagriezās. "Tu zini, kā tas ir," viņš sacīja. "Jāsa­gaida labvēlīgs brīdis un tā tālāk. Zvaigžņu stāvoklis. Mēnešu izkārtojums…"

"Nē! Nē!" Džo sauca. "Tu zini, ka tā nav tiesa. Brīdis var nākt un iet, bet tik un tā tu neko nevarētu izdarīt, jo tu nezini burvju vārdus! Mums jādodas uz Elfu mežu un jāat­gūst Rodžera Grumbainā Lielā burvestību grāmata. Tā ir vienīgā iespēja."

"Puisim ir taisnība," teica Veronika. "Pat tad, ja tas no­zīmētu satikt doktoru Kamp…"

"Veronika!" Randalfs iekliedzās. "Es tev aizliedzu izrunāt šo vārdu manā klātbūtnē."