Jezgas zeme

Visapkārt viņam troksnis aizvien vairāk pieņēmās spēkā, sasniedzot milzu kāpumu. Rībieni un blīkšķi, krakšķi un sprakšķi. Triumfa rēcieni un sakāves gaudas. Šķin­doņa, plīšana, kliegšana un brēkšana. Un pāri visiem trokšņiem pūķienes varenie rēcieni, viņai traucoties šurp un turp.

Kurā pusē notiek kauja? Džo bija neziņā, cenzdamies nodabūt bruņucepuri no galvas.

Viņš neredzēja pilnīgi neko. Rokas sāpēja, galva pul­sēja un virpuļojošās spalvas uzdzina šķavas. Vairīda­mies, cik labi vien varēdams, viņš klupdams gāja pāri biezajam pūkainu dūnu un vatēto segu skrandu paklājam un sašķaidīto pakaramo atlūzām, kas klāja zemi.

"Randalf!" viņš sauca. "Norbert! Veronika! Kur jūs esat?"

Viņš apklusa un ieklausījās, bet neviens neatsaucās. Viņš domīgs nolaida zobenu. Ja vien tā nebija iedoma, šķita, ka troksnis beidzot pierimst. No labās puses atska­nēja sprakšķošs krah, no kreisās apslāpēts būkš.

Tad nekas. Pilnīgi nekas.

Džo nodrebēja. Tagad viss bija kluss. Pat par daudz kluss. Ar pēdējiem izmisīgajiem spēkiem Džo satvēra bruņucepuri aiz tās rotājuma spārniem un vilka, cik stipri vien jaudāja.

Paukš!

Iedauzītā bruņucepure beidzot bija nost. Pievērtām acīm Džo paskatījās apkārt cauri lēni rimstošajam spalvu putenim.

"Vūūf!"

"Henrij!" Džo pasauca. "Nāc šurp, draudziņ." Nākamajā mirklī Henrijs izdrāzās no spalvu vētras, mēli izkāris un asti luncinādams. Džo pietupās un pabužināja viņam ka­žoku. "Labs suns," viņš teica. "Priecājos, ka tu esi sveiks. Bet kur ir citi? Ko? Kur viņi visi ir?"

"Es nevaru runāt pārējo vārdā," atskanēja Randalfa balss, "bet es esmu šeit."

"Un es esmu šeit, kungs," sacīja Norberts.

"Kur?" jautāja Randalfs.

"Es nezinu," domīgi teica Norberts, "bet es esmu. Un Veronika ir te kopā ar mani, lai to pierādītu."

"Manu grēku dēļ," papagailiene nomurmināja.

Drīz vien viss pagalms dūca no sarunām. Džo pagrieza galvu vispirms uz vienu pusi, tad uz otru, sekojot dažādām balsīm. Spalvām nosēžoties, viņš sāka saskatīt ķermeņus, kam piederēja šīs balsis.

Tur bija Norberts, kas sēdēja uz koka šķēpeļu kaudzes, viņam uz pleca bija uzmetusies Veronika.

Tur bija Bensons un dārznieka palīgs ar spaini galvā, kuri parādījās no slēptuves aiz apgāzta galda, skatīdamies uz dažiem saplēstiem puķu podiem un skaļi klakšķinā­dami mēli.

Un tur bija Randalfs. Viņš turēja rokās kaut ko tādu, kas atgādināja ar krokotām mežģīnēm rotātas apakšbikses, un cieši tās pētīja. Kad viņš pamanīja Džo skatāmies uz viņu, Randalfa seja koši pietvīka.

"Man… man vajadzīgas jaunas " viņš stomījās. "Margo manējās saplēsa."

"Tu pārspēj Rodžeru Grumbaino," Veronika drūmi ko­mentēja.

Džo paskatījās apkārt. Visur mētājās kūpošas koka atlūzas. Starp tām bija no eņģēm norautas durvis, gabalos sadalījušās atvilktnes, salauzti pakaramie, grāmatu paliktņi, māla trauki, un visu to klāja spalvu kārta no spilveniem un segām.

"Mēs to paveicām," viņš lepni teica. "Mēs uzvarējām kaujā!"

"Tiešām uzvarējām," apstiprināja Randalfs, steigšus sa­vīstīdams rokā zīda apakšveļu un iebāzdams to kabatā. "Pateicoties manai iedvesmotajai vadībai."

"Jā, baiļu iedvesmotai," sacīja Veronika. "Norbert! Pa­līgā! Palīgā!" viņa atdarināja.

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs.

"Margo?" ierunājās Norberts. "Vai kāds ir redzējis Margo?"

"Es esmu te augšā, mīļais," atskanēja balss no pils vārtu augšas.

Viņi paskatījās augšup uz pūķieni, kas bija ērti apsē­dusies un pētīja savus nagus.

"Margo, tu biji lieliska!" uzslavēja Norberts. "Mēs ne­mūžam nebūtu tikuši galā bez tevis."

"Labs darbs jāatmaksā ar to pašu, Norbert, mīļā sirds," sacīja Margo. "Bez tevis mana ala vēl aizvien izskatītos pēc salūzušu, pazudušu vai nederīgu lietu novietnes. Ja runā­jam par to," viņa turpināja, "tad man tiešām vajadzētu doties atpakaļ." Viņa nopūtās. "Apslēpta dārgumu krātuve var būt tāda nasta."

"Ja runājam par dārgumiem," Randalfs nomurmināja, "astoņdesmit zelta lielos nevajadzētu noniecināt." Viņš pār­laida acis pagalmam, meklējot Ragaino Baronu.

Pūķiene saslējās pakaļkājās, savēcināja spārnus un pa­cēlās gaisā rīta pirmajā, sārtajā blāzmā.

"Palieciet sveiki!" viņa sauca. "Man bija prieks ar jums visiem iepazīties. Ar Džo, Henriju, Veroniku un, protams, īpaši ar tevi, Norbert. Vai zināt, es laikam skumšu pat pēc vecā Resnīša! Atceries, Norbert, mīļais, nezaudē sakarus!" "jā, labi," Norberts atsaucās.

Pūķiene aizlidoja naktī. "Uz redzēšanos ar jums visiem pēc kādiem divdesmit gadiem," viņa sauca, balsij pama­zām izgaistot.

Norberts notrausa pa asarai no visu triju acu kaktiņiem. "Sveika, Margo," viņš nočukstēja. Džo pamāja ar roku.

Randalfs iespurdzās. "Vai jūs visi dzirdējāt? Viņa teica, ka skumšot pēc manis!" viņš ar maigumu teica. Viņš no­skatījās pakaļ aizlidojošajai pūķienei. "Randalfa Gudrā. Pūķu savaldītāja…"

"Man šķiet, viņas vārdi bija pēc vecā Resnīša," iebilda Veronika.

"Aizveries, Veronika!" noskaldīja Randalfs. "Re, paskat, tur viņš ir!" Randalfs salika rokas pie mutes. "Ragaino Baron!" viņš sauca. "Ragaino Baroni"