Jezgas zeme

krūšu segu un zābakiem tie visi nākuši ar vina vecas draudzenes pūķienes Margo gā­dību viņš noteikti izska­tījās pēc īsta karotajvaroņa ar lielu misiju. Vienīgais, ko viņš tagad velējas, lai šī misija sāktos.

"Vai tagad mēs varam iet?" viņš garlaikoti jautāja.

"Protams," atbildēja Ran­dalfs. Viņš paskatījās pa logu. Debesis sāka apmāk­ties. "Es tikai aiziešu uzlikt

savu ūdensdrošo smailo cepuri," viņš teica. "Katram gadī­jumam."

Džo novaidējās.

"Kārtīgi saģērbies, un nav kur iet, ja?" ierunājās Vero­nika, nolaizdamās viņam blakus.

"Kāpēc viņš vienmēr tā dara?" īdzīgi rūca Džo. "Viņš zina, cik ļoti svarīga man ir šī misija."

Tobrīd no galvenās kajītes atskanēja Randalfa balss. "Pārbaudiet, vai iluminatori ir cieši aizvērti," viņš sauca. "Un vai visas lampas ir izdzēstas. Un, Norbert, ja tu varētu tikai uzslaucīt virtuves grīdu…"

"Redzi nu!" nokaitināts teica Džo. Viņš sāka soļot šurp un turp pa dzīvojamo istabu.

Beidzot parādījās Randalfs ar smailu cepuri galvā, kuras galam bija piestiprināts mazs lietussargs. "Es visu laiku domāju," viņš sacīja. "Varbūt tiešām vajadzētu atlikt uz rītdienu. Mēs varētu doties ceļā agri no rīta."

"Nē!" Džo nepiekāpās. "Nē, nē, nē…"

Veronika līdzjūtīgi palocīja galvu. "Tu zini iemeslu, kā­pēc viņš visu laiku atliek šo misiju," viņa teica. "Viņš baidās iet uz Ņirgu noru. Baidās no tā, ko viņš tur atra­dīs…"

"Es baidos?" Randalfs sašutis jautāja. "Es? Es esmu bur­vis. Es viegli pārvaru bailes…"

Tobrīd logā ietriecās prāva puņķumaizes kukuļa lie­luma akmens. Randalfs izgrūda īsu trauksmes pīkstienu un ielēca Norbertam rokās.

"Aāh!" viņš iekliedzās. "Tā ir zīme! Tā ir zīme!"

Veronika cieši raudzījās uz drebošo burvi. "Es redzu, cik viegli tu pārvari bailes," viņa sacīja.

Krah!

Jumts sašķēlās, un griesti ieplaisāja. No ārpuses skanēja mežonīga rūkšana.

"Āāāāāh!" Randalfs iekliedzās pat vēl skaļāk. "Atvērt lūkas! Sakāpt glābšanas laivās!…"

"Glābšanas laivās?" pārjautāja Veronika. "Kādās glāb­šanas laivās? Norberts tās visas ir nogremdējis!"

"Tikai dariet kaut ko!" Randalfs izmisīgi sauca. "Jeb&o! Mums uzbrūk!"

.

2

Tajā laikā Goblinpilsētā veikalus vēra vaļā dienas darīju­miem. Celti cits uz cita smalkākie apakšā un noplukušākie augšā veikali veidoja augstus, ļodzīgus torņus. Vienā pār­deva cepures, citā dzelzs preces, vēl citā maizi… Pilsētas centrā bija apģērbu veikalu grēda, kuras pašā augšā atradās Grablija Palētināto tēipu veikals piesmakusi, appelējusi, noplukuši iestāde, kas lielā izvēlē tirgoja lētākos, riebīgākos apģērbus, kādus vien Jezgas zemē varēja sameklēt.

Pats veikals, kurā rindojās mirguļojošas drēbes, bija tukšs. Bet no mazās darbnīcas tā dziļumā skanēja balsis. Aizkai­tinātas balsis…

"Tūlīt pat ej atpakaļ pie darba!" kliedza īpašnieks Grab­lijs, plecīga persona ar līkām kājām, spalvainām ausīm un vienu biezu, tumšu uzaci, kas izskatījās pielipināta viņam pie pieres kā lāčādas rotājums.

"Es nevaru!" pie darbagalda sēdošais goblins atcirta.

"Nevari?" pārjautāja Grablijs. "Ja es nesaņemšu to pasū­tījumu gatavu līdz pusdienlaikam, Boriss Lieldegunis ma­nas zarnas pārtaisīs par bikšturiem. Tu taču zini, kādi mēdz būt milži!" Viņš sarauca savu uzaci. "Tūlīt pat, Čiepli!" viņš auroja. "Vai tu mani dzirdi?"

Goblins saviebās. "Pat pā­rāk labi," viņš nomurmināja. "Lai būtu, kā būdams, es nevaru atsākt darbu. Šuja­mais elfs mūk projām," viņš paskaidroja un ar galvu pa­māja uz kaktu.

Grablijs pagriezās un ielū­kojās ēnās, kur maza augu­ma smalks elfs steidzīgi sēja pumpainā lakatā ievīstītu sai­nīti pie nūjas gala.

"Kas te notiek?" Grablijs no­prasīja. "Kā tev šķiet, uz ku­rieni tu dodies?"

"Brīvdienā," laimīgi atbil­dēja elfs.

"Brīvdienā? Brīvdienā?" Grablijs nosprauslājās. "Bet elfiem patīk darbs. Viņiem nav brīvdienu!"

"Tagad mums ir!" paziņoja elfs, un laimīgs smaids izple­tās viņam pār kaulainajiem

vaibstiem. Viņš uzmeta nūju plecā un, sākdams līksmi svilpot, izsoļoja pa durvīm.

Grablijs palika stāvam uz vietas saniknots, piesarcis, mēms.

"Tā ir mūsu laika nelaime," nomurmināja Čieplis. "Uz­ticamus elfus gluži vienkārši nevar dabūt."

Visā Goblinpilsētā atkārtojās līdzīga aina, jo dažāda izskata elfi plūda laukā tumšajās, šaurajās ielās un devās uz mūra ieskautās pilsētas vārtiem. Tur bija gan šujamie elfi, gan pulksteņu elfi un kūku mīcītāji elfi; lampu iededzēji elfi un sveicienu elfi, un pat mazliet apreibušie centrifūgu žāvētāji elfi, kas noslēdza plūsmu. Tie visi sa­traukti sarunājās, un, viņiem saplūstot masveida gājienā, gaisu pildīja viņu pīkstošās balsis.

Aiz viņiem goblini stāvēja durvīs un liecās laukā pa logiem, nelaimīgi noskatoties, kā viņu mazie palīgi dodas projām. Kā gan viņi tiks galā bez tiem?

Elfi, ar katru nākamo minūti kļūdami satrauktāki, devās projām pa ceļu uz Elfu mežu, saceļot putekļu mākoni; viņu mezglotās, svītrotās un pumpainās lakatu paunas šūpojās dūmakainajā agra rīta saulē. Jo tālāk viņi gāja, jo grupa kļuva lielāka un lielāka, jo citi tiem pievienojās.