Jezgas zeme

Pa to laiku tālīnajos Milžu kalnos iekliedzās kāda skar­ba, tomēr žēlabaina balss.

"Vai kāds ir redzējis Pūkaini? Viņš pirms mirkļa vēl bija te. Pūkaini! Pū-kai-ni!"

Bet milža miera mīļums kāds īpaši mīksts un spal­vains elfs bija pazudis. Viņš palēkdamies devās lejup pa putekļaino kalnu ceļu, dungojot kādu meldiņu un pār plecu nesot nūju ar sasietu lakatu.

Pa to laiku zem Troļļu tilta kāds skrandu trollis pa­sniedzās pēc rāceņu griezēja troļļa, kurs nebija savā vietā.

Pa to laiku.

3

"Vai tu domā, ka nu jau ir droši?" jautāja Randalfs.

Kārtīgas piecas minūtes bija pagājušas, kopš pēdējais lidojošais akmens trāpīja mājaslaivai, un Randalfs nupat bija pabāzis galvu no ceļojuma groza, kurā viņš bija slēpies, viņam pie pieres bija pielipusi sārta rituļmaizīte.

"Kur visi ir palikuši?" viņš sauca.

"Te, ārā, Resnīt," atskanēja Veronikas balss.

Piesardzīgi Randalfs izgāja uz klāja, kur viņš atrada pā­rējos pie margām. Tie visi skatījās pāri malai, pētīdami dzidro ūdeni sev apakšā. Veronika, uzmetusies Džo uz kreisā pleca, pamāja ar spārnu uz kaut ko tālu lejā.

11 Tādu es nekad neesmu manījusi," viņa teica.

Džo sarauca pieri. Par spīti sīko vilnīšu izkropļotajam attēlam, arī viņš kaut ko varēja saskatīt. Viņš samiedza acis. Tas nebija kaut kas, viņš satriekts apjēdza, bet kāds…

"Paskat," viņš sacīja. "Var izšķirt plecus un kājas. Un sarkanus matus."

Stāvs zem lidojošā ezera nepārprotami pacēla roku svei­cienam. Džo aizrāvās elpa. "Viņš mūs ir ieraudzījis!"

Tobrīd no apakšas atskanēja balss, skaļa un skaidra. "Beidzot! Pēdējās stundas laikā es esmu metusi oļus uz

visām mājaslaivām, lai piesaistītu kāda uzmanību. Man jau sāka likties, ka visi burvji ir pametuši Apburto ezeru."

"Tur tu nekļūdies," nomurmināja Veronika.

Džo paskatījās uz prāva spilvena lieluma akmeni, kas atradās uz klāja no viņa pa labi. Tas tik bija olis!

Randalfs salika rokas pie mutes. "Es esmu burvis," viņš sauca. "Un kas tu tāda būtu?"

"Tā esmu es, karotājprincese Brenda," skanēja dārdoša atbilde. "Sagudro kādu gaisā pacelšanās burvestību, va­reno burvi, lai es varu jums piebiedroties uz Apburtā ezera."

Džo pietvīka. Par spīti platajiem pleciem un spēcīgajām kājām nemaz nerunājot par zemo un spēcīgo balsi viņš acīmredzot bija viņa.

Randalfs arī pietvīka. "Gaisā pacelšanās burvestību," viņš nomurmināja. "Gaisā pacelšanās burvestība… ēē…"

"Man liekas, viņa domā Norbertu un virvju kāpnes," pavīpsnāja Veronika.

Randalfs pārliecās pār margām. "Šķiet, ka es esmu ne­vietā nolicis savu burvestību grāmatu, augstība," viņš kliedza lejup. "Bet man ir virvju kāpnes un milzis," viņš piebilda. Viņš pagriezās un strupi uzsauca Norbertam: "Aiziet, Norberti Neliec mūsu viešņai gaidīt!"

Tā kā Norberts bija nogremdējis visas Apburtā ezera airu laivas, tāpat visas vannas un pēc tam visas virtuves izlietnes no visām mājaslaivām, viņam nācās būt aizvien izdomas bagātākam. Džo skatījās, kā lielais milzis, iespiests milzīgā cepešpannā un lietodams cepamās lāpstiņas kā airus, lē­nām aizīrās pa ezeru un viņam blakus šūpojās auklā iesieta trauku mazgājamā bļoda, kas gatavota no koka.

Pie lidojošā ezera malas Norberts noņēma no pleciem saritinātas virvju kāpnes un, aptinis vienu galu ap plauk­stas pamatni, pārmeta otru galu lejā pāri malai. Džo

redzēja, kā virvju kāpnes nostiepjas, kā saspringst milža rokas un kakls un kā cepešpannā sāk smelties ūdens. Brenda laikam bija kāpusi augšā neticamā ātrumā, jo nākamajā mirklī parādījās viņas ugunssarkanās bizes, un karotājprincese uzvilkās augšā pāri ūdens malai un iekāpa gaidošajā trauku mazgājamā bļodā.

Viņa satvēra airus, ko Norberts pasniedza, un tad roku un šļakatu jūklī traucās uz mājaslaivas pusi.

Randalfs viņu sagaidīja. "Esmu apburts, ka varu iepazīties ar tevi," viņš kā apreibis teica, kad Brenda uzlē­ca uz klāja un nometās uz viena ceļa viņam priekšā.

"Apburts," pavīpsnāja Veronika. "No tevis gan neviens nevarētu būt "apburts", lai kā tu censtos!"

"Neņem viņu vērā," sacīja Randalfs, nespēdams novērst acis no lieliskās karotājprinceses. "Un… un, lūdzu, celies kājās." Viņš noslaucīja labo roku sa­vā mantijā un sniedza to Brendai. "Randalfs Gudrais," viņš paziņoja. "Vai nevēlies kaut ko atspirdzinošu? Spļāvienu tēju?"

Brenda piecēlās kājās, satvēra Randalfa roku un sparīgi to pakra­tīja. "Priecājos ar tevi iepazīties," viņa teica un, sekodama viņam mā­jaslaivas iekšpusē, piebilda, "šķiet, ka tev kaut kas pielipis pie pieres, Rūdolf."

"Rituļmaizīte," paskaidroja Veronika. Pāri istabai viņa aizspurdza pie sava būrīša, kur uzmetās uz mazās laktiņas un sašutusi šūpojās šurp un turp.

Randalfs noslaucīja asaru no acs tā bija izsprāgusi no Brendas stingrā tvēriena un notrausa rituļmaizīti sev no pieres. "Tai vajadzīga vēl glazūra, Norbert," viņš sacīja. Viņš pievērsās karotājprincesei. "Tagad saki man, Brenda, ko es vaai darīt tavā labā?"