Jezgas zeme

"Ko tu vari darīt manā labā?" pārjautāja Brenda un pie­smakuši iespurdzās. "Drīzāk gan ko es varu darīt tavā labā. Es stāvu tavā priekšā karotājprincese, tūkstoš kauju veterāne. Esmu cīkstējusies ar dubļu raganām un krustojusi zobenus ar orku pavēlniekiem. Tagad es pie­dāvāju savus pakalpojumus tev, ak, vareno burvi."

Randalfs bija sajūsmā. Veronika noklakšķināja knābi. Norberts nokoda kumosu no rituļmaizītes.

"Neviens varoņdarbs nav par sīku, lai to atstātu novārtā," viņa piebilda, tad pasniedzās pēc zobena un pacēla to. Džo pamanīja gaismu atmirdzam uz astoņiem robiem, kas bija iegrebti rokturī. "Katrs no tiem nozīmē lielu misiju," viņa teica un pasmaidīja. "Te vēl ir vieta daudziem citiem."

Džo kautrīgi panāca uz priekšu. "Tu esi… tu esi īsta karotājvarone," viņš teica. "Mēs nupat gribējām doties paši savā misijā."

Brenda samiedza acis. "Un kas tu tāds būtu?" viņa jautāja.

"Džo Džefersons," atbildēja Džo. "Es esmu…"

"Viņš ir Džo Barbariskais, karotājvaronis," iekliedzās Veronika. "Skaidrs? Mums jau viens ir." Šķita, ka lakta šūpojoties čīkstēja aiz sašutuma. "Vieta ir aizņemta, sirs­nīgi pateicamies. Tāpēc tinies! Aiziet, pazūcli!"

Brenda sarauca pieri. "Karotājvaronis?" viņa jautāja.

Džo parāvās atpakaļ, sajuzdams, kā Brendas skatiens ieurbjas viņa acīs. "Īstenībā," viņš iesāka, "es…"

"Pastāsti viņai!" uzmundrinoši sauca Veronika. "iMilžu pieveicējs. Pūķu uzvarētājs. Skapju kāvējs." "Vai tiešām?" jautāja Brenda. Uz viņu tas bija atstājis iespaidu.

"Jā, un šis ir viņa kaujas suns…" turpināja Veronika, pavicinādama spārnu. "Ilknis. Ilknis Negantais. Ielaisties ar Ilkni nav nekāds joks."

"Vina īstais vārds ir Henrijs," teica Džo.

Brenda noliecās uz priekšu un noglāstīja Henrijam galvu. Henrijs apvēlās uz muguras un gaidīja, lai viņa tam pakasa vēderu.

"Nodevējs," nomurmināja Veronika.

Brenda izslējās taisni un pastiepa roku. "Sniedz pretī savējo, Džo Barbariskais!" viņa sacīja. "Vienmēr priecājos satikt līdzbiedru karotāj varoni. Kāda tad ir tā tava misija, par kuru tu runāji?"

"Mūsu misija?" iejaucās Randalfs. "Ak, tikai šis tas jāno­skaidro Ņirgu norā. Laipni lūdzam mums pievienoties," viņš piebilda, cik vien viņa spēcīgie sirdspuksti pieļāva. "Parastās likmes: ceturtā dala no atrastās bagātības apjoma un vēl rituļmaizītes, cik vien var apēst…"

Karotāj princeses sejā rotājās smaids. "Ak tikai šis tas jānoskaidro?" viņa pārjautāja. "Izklausās lieliski. Bet es negribētu varenajam Džo mīt uz papēžiem…"

"Tiesa kas tiesa!" iekliedzās Veronika. "Tu mīsi Džo uz papēžiem ar savām nejaukajām, lielajām pēdām."

"Nē, nemīsi vis," ātri iebilda Džo. "Goda vārds, ne! Galu galā, šajā misijā mums būs vajadzīga visa iespējamā

palīdzība. Mums jādodas uz Ņirgu noru, lai atgūtu Vareno burvju Lielo burvestību grāmatu svētu tekstu, kas nonā­cis nagos visļaunprātīgākajam nelietim, kāds jebkad elpo­jis Jezgas zemes gaisu!"

Brenda pievērsās Randalfam. "Vai tas ir tavs "šis tas jānoskaidro", Rūpert?" viņa noprasīja.

Randalfs pietvīka un uzmeta iznīcinošu skatienu Džo par tādu mutes palaišanu. Vismazāk viņš gribēja atbaidīt princesi. "Jā," viņš klusi atzina. "Jā, tas ir tas."

"Lieliski!" iesaucās Brenda. Vina līksmi sasita savas lielās plaukstas. "Varat mani ieskaitīt!"

"Tu gribi teikt, ka pavadīsi mūs šajā cēlajā, tomēr bīsta­majā ekspedīcijā?" jautāja Randalfs, tik tikko spēdams noticēt savām ausīm.

"Nekādu kavēkļu," sacīja Brenda. "Kad mēs dodamies ceļā?"

Randalfs pasmaidīja. "Tu zini, kā mēdz teikt nav tāda laika tagadne." Viņš papurināja galvu. "Kā es to cenšos ieskaidrot šim jaunajam Džo."

"Bet…" iebilda Džo.

"Mūsdienu jaunie cilvēki," teica Randalfs, sazvērnieciski pamirkšķinot Brendai. "Tu zini, kādi viņi ir. Vienmēr vil­cinās. Vienmēr atliek uz rītdienu to, kas būtu jāpadara šo­dien… Bet tagad, kad esi uzradusies tu, mēs beidzot varam doties ceļā. Mēs būsim pagodināti, ja tu mūs pavadīsi."

"Bet, Raridalf…" sašutis ierunājās Džo.

"Lūdzu, nāc līdzi, Džo," rosīgi sacīja Randalfs. "Mēs tie­šām nedrīkstam zaudēt laiku."

To pateicis, burvis pagriezās uz papēžiem un sekoja Brendai laukā uz klāja. Norberts gāja viņiem pakaļ, sa­pīkusi Veronika sēdēja viņam uz galvas.

Beidzot, domāja Džo. īsta karotājvarone! Tagad viņiem bija īsta iespēja! Viņam vairs nevajadzēs iebiedēt un plātīties, nu vairs ne, kad Brenda viņu balstīja. Tagad viņš varēja atņemt doktoram Kampienam Lielo burvestību grā­matu, viņš varēja atbrīvot varenos burvjus, atsvabināt Ingridu lai tas prasītu, ko prasīdams, un beidzot at­griezties mājās īstajā pasaulē, tajā vietā, kur viņš iederējās.

"Ub-ob" no klāja skanēja Randalfa balss.

Džo nostenējās. Viņa cerības un sapņi izkusa kā sniegpārsliņas ugunī. Kas tad nu tagad?

Kventins stāvēja pie Ingridas guļamistabas, ausi pie­spiedis pie durvīm.

"Ak, doktor Kampien!" atskanēja Ingridas spalgā balss. "Tā man kut!"

"Es to nevaru darīt, ja tu visu laiku kusties!" doktora Kampiena apslāpētā balss skanēja aizvien izmisīgāk. Kventins ielūkojās savā piezīmju grāmatiņā. 12.30: Kuti­nāt pēdas ar slinkumputna spalvu, viņš izlasīja.