Jezgas zeme

"Tiešām esmu," piekrita Brenda ar izklaidīgu skatienu acīs. "Tiešām esmu. Bet tagad es gribu iekārtoties atrast

jauku, mazu namiņu sev un Ošņām," viņa teica, ar galvu pamādama uz savu svītraini rozā kaujas kaķi, kas trīcē­dams gulēja uz trešā zāļu kušķa mazliet attālāk.

Sadzirdējis savu vārdu, Ošņa žēli iesmilkstējās. Viņam nepatika šī mitrā vieta ar purva dubļiem un smirdīgo miglu. Henrijs, kurš bija apmeties uz tā paša zāļu kušķa, nolaizīja viņam seju un uzmundrinoši ierējās.

"Man piedzīvojumu bijis pa pilnam," Brenda turpināja. "Tagad pienācis laiks uztvert dzīvi vienkāršāk, un šķiet, ka Rūdolfs ir visai jauks burvis. Es tikai ceru, ka es tev neaizlieku kāju priekšā, Džo."

"Nē, nē," atsaucās Džo. "Nepavisam ne. Īstenībā es priecājos, ka tu esi te. Lai gan Randalfs atsauca mani un Henriju uz Jezgas zemi, viņš nevar mūs nosūtīt atpakaļ. Ja mums neizdosies atgūt Lielo burvestību grāmatu un atbrī­vot pārējos burvjus, tad man būs te jāpaliek uz visiem laikiem un… un…" Viņš nošņaukājās.

"Tu esi noilgojies pēc mājām," sacīja Brenda.

Džo pamāja ar galvu. "Man pietrūkst māmiņas un tēta," viņš teica. "LJn dvīņu. IJn pat manas māsas Ellas."

"Vai viņa ir karotājprincese?" dedzīgi iejautājās Brenda.

Džo pasmaidīja. "Ne gluži," viņš atbildēja. "Kaut gan, ja ar skatienu tiešām varētu nogalināt, tad viņa būtu visai bīstama."

Brenda nodrebinājās. "Izklausās pēc Sibillas Burves," viņa sacīja. "Viņas skatiens gan varēja nogalināt." Viņa pieskārās robam tuvu pie asmens gala. "Nemaz nerunājot par viņas elpu!"

"Sibilla Burve," ar bijību nočukstēja Džo.

"Iegaumē, viņa nevarēja sacensties ar Brendu, karotājprincesi." Brenda apkampa Džo plecus ar lielo, musku­ļoto roku un cieši paspieda, gandrīz par daudz cieši. "Neraizējies, Džo. Es parūpēšos, lai tu nokļūsti mājās. Tici man," viņa apgalvoja, "mēs veiksim šo misiju sekmīgi, ja man ar to ir kāda darīšana!"

"Bet tu nesaproti," teica Džo, atsvabinādamies no viņas spēcīgā skāviena. "Nedēļām es esmu gaidījis, lai dotos šajā misijā. Nedēļām un nedēļām. Un kas notiek, kad mēs bei­dzot tiešām sākam iet? Pēc desmit minūtēm Randalfs pa­mostas un paziņo, ka mums visiem jāapstājas, lai ieturētos!"

"Tās rituļmaizītes bija visai gardas," sacīja Brenda, atzi­nīgi nolaizīdama lūpas. "Bet tev ir taisnība, Džo. Mums jā­sāk kustēties. Saule jau ir zemu, un mēs negribam pavadīt nakti Smaržu purvā." Viņa piecēlās kājās. "Ralf! Ošņa!" viņa sauca citu zāles kušķu virzienā. "Mums tūlīt jādodas ceļā."

"Vai jau?" atskanēja Randalfa vīlusies balss.

"Tu vari jāt man blakus uz Ošņas," teica Brenda.

Randalfs staroja. "Es tūlīt būšu pie tevis," viņš atsaucās.

Goblinpilsētai jau stipri vien pietrūka brīvdienās de­vušos elfu. Tā kā neviena no viņiem nebija klāt, lai apda­rītu sīkos ikdienas darbus, kas uzturēja pilsētas ritmu, visa apkārtne bija nolaista. Eļļas lampas sprakšķēja, izdzisa un palika neiedegtas. Vēstules netika nosūtītas, slapjā veļa netika izgriezta. Un, tā kā neviens no pulksteņiem nedar­bojās, šķita, ka pats laiks ir apstājies. Vienīgi augošās at­kritumu kaudzes visu ielu visos stūros norādīja, cik ilgi te nav bijis elfu, kas visu uzkopj.

Ēkās, kas rindojās ap atkritumu pilnajām ielām, stāvoklis bija tāds pats. Nebija šujamo elfu, lāpāmo elfu, mazgājamo elfu… Vispār nebija elfu! Viņu prombūtnes laikā nekas ne­tika gatavots. Cepuru meistaru, dzelzslietu tirgotāju, mē­beļu galdnieku un šuvēju darbnīcas stāvēja dīkā.

Tomēr vienā veikalā gāja rosīgi kā stropā. Goblini kļūst ļoti darbīgi, kad tuvumā ir nauda, un tips ar bruņu­cepuri, kurš pielaikoja jaunas drēbes, stipri vien oda pēc naudas.

"Kā es izskatos?" jautāja Ragainais Barons, skatīdamies spogulī.

"Nu, klausies!" atbildēja spogulis augsts, savrup stā­vošs grozāms priekšmets bagātīgi rotātā sarkankoka rāmī. "Tu esi glītākais Ragainais Barons no visiem."

"Vai tiešām?" nenoteikti jautāja Ragainais Barons.

"Par to nav šaubu," sacīja spogulis. "Šis tērps tiešām ir domāts kungam no galvas līdz kājām. Un der kā uzliets. It kā tas kungam būtu šūts."

Ragainais Barons grozījās uz vienu pusi un uz otru, ne­novērsdams acis no sava auguma un pārbaudīdams savu izskatu no visiem leņķiem. "Es tomēr neesmu pārlieci­nāts," viņš teica. "Es nezinu, vai izskatos pats pēc sevis."

"Kungs izskatās pasakaini," spogulis apgalvoja. "Ceriņkrāsa tik labi papildina tavu dzeltenīgo sejas krāsu un lieliskās, piķmelnās ūsas. Un vizuļi sader ar draiskulīgo mirdzumu tavās acīs." Tas apklusa. "Vai kungs šovakar iecerējis doties kādā jaukā izklaidē?"

"Es domāju, ka varētu iegriezties pāris naktsklubos, kamēr esmu Goblinpilsētā," nenoteikti sacīja Ragainais Barons.

"Tad tu noteikti atstāsi iespaidu uz dāmām ar šādu ģērbšanās manieri," teica spogulis.

Ragainais Barons laimīgi pamāja ar galvu.

Izvietots augstas drēbju veikalu grēdas apakšējā stāvā, veikals īesvaidīšanas smalkie tērpi bija slavens ar pārstei­dzošo tērpu izvēli par mežonīgām cenām un savu ainājošo spoguli. Parasti Ragainais Barons nebūtu ne sapņojis par iepirkšanos tik dārgā vietā. Ingrida to nemūžam neļautu.