Jezgas zeme

Bet Ingrida lai slavēta viņas piemiņa vairs nebija tuvumā. Skumjā un traģiskā kārtā un, iespējams, uz vi­siem laikiem Ingrida bija pazudusi. Un līdz ar viņu beigu­šās tās dienas, kad Ragainajam Baronam nācās iepirkties Grablija palētināto tērpu veikalā. Nemaz nepieminot faktu, ka Grablijs bija iejaucis viņu notikumā ar dzie­došajiem aizkariem, goblinam nebija nekā cita ko piedāvāt, kā vien lētas lupatas. Turpretī šie jaunie tērpi… Te varēja sajust kvalitāti.

Ragainais Barons izlieca kaklu. "Vai tu esi drošs, ka mans dibens neizskatās liels šajās spīguļojošajās zeķbiksēs?" viņš jautāja.

"Tieši otrādi," atbildēja spogulis. "Īstenībā es nupat do­māju, cik ļoti tās padara slaidu, īpaši jau ievilktas tajos lakādas zābaciņos. Un vizuļiem izšūtā tunika uzsver gan plecu platumu, gan vidukļa šmaugumu. Tik ļoti glīti," tas teica. "Tik ļoti pēc tevis kungs, ja es drīkstu tā izteikties!"

"Tu mani uz to esi pierunājis," paziņoja Ragainais Ba­rons. "Es ņemšu to visu."

"Lieliska izvēle," sacīja spogulis. "Un izdevīgs pirkums par tikai divsimt piecdesmit zelta gabaliem. Kungs sacels īstu traci uz dejas grīdas." Tas pieklusa. "Vai kungam bija padomā kāds īpašs naktsklubs?"

Ragainais Barons lēni pamāja ar galvu. Divsimt piecdesmit zelta ga­balu šķita briesmīgi daudz par tuniku, zeķbik­sēm un zābaciņiem. Tomēr tas būs tā vērts. "Šmultgās Modās kunkuļu krēma klubs esot visai labs," viņš teica.

"Ak, tiešām!" jūsmoja spogulis. "Esmu dzirdējis, ka olu krēma kūku dēļ varot vai nomirt." Tas iespurdzās. "Un pati Šmulīgā Moda nevarēs novaldīties, nepalaidusi savas lielās, olu krēma kūku svaidošās rokas, kad tevi ierau­dzīs!"

"Daru tev zināmu, ka esmu laimīgi precējies vīrietis," sacīja Ragainais Barons, briesmīgi nosarkdams. (Ja vien Ingrida jebkad, jebkad to padzirdētu…)

"Ak, tu vari man uzticēties," sazvērnieciski teica spo­gulis. "Ja kungs tagad pienāktu pie kases…"

Tobrīd veikala durvis atsprāga vaļā, un Ragainais Ba­rons atskatījies redzēja iedrāžamies iekšā savu kalpotāju koši piesarkušu un aizelsušos. "Te tu esi, kungs!" viņš aizelsies teica. "Es tevi visur izmeklējos."

Ragainais Barons neiecietīgi nopūtās. "Kas nu atkal, Benson?" viņš noprasīja. "Vai man ne uz mirkli nevar būt miers?"

"Lūdzu, kungs," teica Bensons, noliekdams galvu. "Pie­dod, kungs, bet tas tiešām ir svarīgi." Viņš parakņājās kabatā. "Pienākusi vēl viena vēstule sakarā ar baronesi."

"Ar Ingridu?" jautāja Ragainais Barons, pietvīkdams vēl trakāk nekā iepriekš. "Vēstule?"

"To piegādāja sikspārņputns," paskaidroja Bensons. Viņš pasniedza pergamenta lapu. "Tur rakstīts, ka tie viņu iemērkšot eļļā un vārīšot katlā!"

Ragainais Barons noklakšķināja mēli un papurināja galvu. "Cik briesmīgi," viņš teica.

"Bet, kungs!" iesaucās Bensons.

"Ne tagad, Benson," sacīja Ragainais Barons. "Es jau esmu nokavējis bruņucepures pulēšanu, nemaz nerunājot par ragu asināšanu."

"Kā es vienmēr saku," spogulis jūsmoja, "Tieši pēdējie apdares sīkumi izšķir visu."

"Bet, kungs," Bensons mēģināja vēlreiz. "Vēstule… In­grida… Ko tu domā darīt?"

"Kas svarīgāks, to vispirms," atbildēja Ragainais Barons. "Galu galā šādas padarīšanas nevar sasteigt, vai ne?"

Salašņu bariņš devās uz priekšu pa putekļaino ceļu. Labajā pusē Smaržu purvs kūsāja un paukšķēja dziesto­šajā gaismā. Kreisajā pusē pret debesīm iezīmējās Milžu

kalnu robotās virsotnes. Tālu, tālu priekšā virs apvāršņa sāka pacelties smailas koku galotnes.

Džo bija iekārtojies Norbertam uz labā pleca, un Henrijs rikšoja viņiem nopakaļus. Randalfs, šoreiz ceļodams nomodā, sēdēja Vlpšņa rotātajos seglos blakus Brendai. Milzīgais smaids viņa sejā bija tik nemainīgs, tik nekustīgs, ka izskatījās kā uzkrāsots. Randalfs Gudrais bija septītajās debesīs.

"Lūdzu, pastāsti par to notikumu, kad tu cīnījies ar Melnās lagūnas kārpaino zarnurijēju. Kā tu teici, kādos rupjos vārdos tu viņu nosauci?" Viņš kā apreibis sagrīļojās. "Ak, Brenda, karotājprincese, tu esi tik drosmī­ga un spēcīga, un tik neganta…"

Brenda iesmējās (zvanu skaņas, iedomājās Randalfs) un uzsita burvim pa muguru.

"Ūūf!" noelsās Randalfs, un smaids vienā mirklī pazu­da.

"Pietiek runāt par mani, Rodnij," sacīja Brenda. "Saki man, kur tieši ir Ņirgu nora?"

Randalfs palūkojās tālumā un pamāja ar galvu. Koku rinda tagad bija tuvāk. "Ņirgu nora ir pašā vidū tam tur," viņš teica. "Elfu mežam."

Brenda sarāvās. "Elfu mežam?" viņa pārjautāja. "Elfu mežam? Vai es pareizi saklausīju?"

.

5

Bum!

"Au!" iekliedzās Randalfs, kurš bija atgriezies uz Norberta pleca un mēģināja (neveiksmīgi) izvairīties no priekšā esošā zara.

Bum!

"AU!" Randalfs iegaudojās, piesardzīgi berzēdams pieri. "Skaties, kur tu ej, Norbert! Tas tiešām sāpēja!"

"Piedod, kungs," sacīja Norberts. Viņš pieliecās, cik zemu vien varēdams. "Vai tā ir labāk?"

Bum!

"Kaut kas traks!" Randalfs iesaucās, kad viņam no smai­lās cepures gala tika norauts mazais lietussargs. "Norbert, nocel mani zemē. Tur nekas neiznāks. Man vienkārši būs jāiet kājām."

Norberts darīja, kā viņam bija likts.