Jezgas zeme

"Tā jau ir labāk," sacīja Randalfs, aiziedams tālāk pa mežu. "Neatpalieciet, jūs tur," viņš sauca atpakaļ. "Ne­kādas slaistīšanās! Galu galā mēs esam devušies svarīgā misijā."

Veronika noplivinājās lejā un nosēdās uz viņa smailās cepures malas. "Kas par steigu, Resnīt?" viņa jautāja. "Nē,

nesaki man. Vai gadījumā tam nevarētu būt kāds sakars ar faktu, ka tevi balsta karotājprincese uz kaujas kaķa?"

"Viņa ir brīnišķīga, vai ne?" izdvesa Randalfs, sapņai­nam smaidam rotājoties uz lūpām.

Viņiem aiz muguras Džo parāva Henriju aiz pavadas. "Nāc, draudziņ," viņš teica. "Ja tu apstāsies apostīt katru koku, mēs necik tālu netiksim."

Džo paskatījās apkārt. Ar saviem garajiem, spīdošajiem koku stumbriem, kas mirdzēja krēslā, ar ziedošajiem ka­zenāju mudžekļiem un kuplajiem paparžu puduriem Elfu mežs tiešām izskatījās skaists. Bet kaut kas tajā lika viņam justies mazliet neveikli, it kā viņu kāds novērotu. Viņš pagriezās un paskatījās uz Brendu, kas vēl aizvien kavējās pie meža malas.

"Kas noticis, Brenda?" Džo jautāja. Viņš pagāja atpakaļ un maigi satvēra viņu aiz elkoņa. "Vai kaut kas nav kārtībā?"

"Nu, tā," Brenda iesāka.

"Jā?" Džo viņu mudināja.

"Nelaime ir tā… es īsti nezinu, kā lai to pasaka." Brenda kaunīgi nodūra acis.

"Tu vari man teikt," klusi ierunājās Džo. "Kas tev nedod miera?"

"Tas ir Elfu mežs," paskaidroja Brenda. "Elfu mežs."

"Jā," piekrita Džo.

"Mežs pilns ar elfiem," asarainā balsī sacīja Brenda.

"Kas ir, Brenda?" atskanēja balss. Tas bija Randalfs, kas, palicis viens pats, bija atnācis atpakaļ, lai noskaidrotu, kas kavē pārējos. "Elfu mežs? Pilns ar elfiem?" viņš pārjautāja. "Ja tu ceri ieraudzīt elfus Elfu mežā, baidos, ka būsi vīlu­sies. Elfu mežā jau gadiem ilgi nav bijuši elfi."

"Nav bijuši?" jautāja Brenda, sārtumam atgriežoties vaigos.

"Es piemirsu, ka tu esi bijusi projām," teica Randalfs. "Redzi, Brenda, tik liels ir pieprasījums pēc cītīgi strādājošiem

maziem puišiem, ka pēdējā vieta, kur viņus var atrast, patla­ban ir Elfu mežs."

"Vai tiešām?" smaidot jautāja Brenda.

"Šajos laikos viņi visi ir uz Troļļu tilta, Goblinpilsētā un Ragainā Barona pilī, strādā, vai no ādas laukā līzdami, lai viņiem veiktos," stāstīja Randalfs. Viņš paraustīja plecus. "Piedod, ka man nācās sarūgtināt tevi."

Brenda iesmējās. "Ar to es tikšu galā," viņa teica, sapu­rinādama savas ugunssarkanās bizes. Viņa ar lielo roku uzsita Randalfam pa plecu. "Aiziet, Reimond, parādi man ceļu uz Ņirgu noru."

Mati Randalfam uz pakauša maigi notirpa. "Ar lielāko prieku," viņš sacīja.

Kādas kārtīgas desmit minūtes viņi lieliski virzījās uz priekšu pa mežu, ēnām kļūstot garākām. Elfu mežs izska­tījās īpaši skaists rietošās saules staros, kad krēslas gaiss mainījās no dzeltena līdz zeltainam un tālāk, atgādinot nospodrinātu kaparu. Putni čivināja zaros. Radījumi skrā­pējās un rosījās raibajās ēnās. Silts, maigs vējiņš čukstēja trīsuļojošās lapās.

"Mežs gan izskatās jauks," Džo sacīja.

"Viņš domā, ka mēs izskatāmies jauki," teica kāda balss tieši viņam aiz muguras.

Džo strauji pagriezās apkārt. Tur neviena nebija. Droši vien tā ir mana iztēle, viņš domāja, vai arī vējš zaros. Viņš steidzās pakaļ pārējiem, vilkdams Henriju aiz sevis.

Viņš tos panāca nelielā pļaviņā. Randalfs sēdēja uz veca celma, piesarkušu seju un smagi elsdams.

"Nav nekādas jēgas," viņš žēlojās. "Es nevaru iet tālāk. Esmu galīgi novārdzis… Man jāatpūšas…"

"Nu, no tiesas!" iesaucās Veronika. "Pagājis vairāk par trim soļiem, un Resnītim, paskat, jāgulas gar zemi."

"Pasaki, lai viņa aizveras, Norbert," vārgi izdvesa Ran­dalfs. "Es esmu pārāk noguris."

"Aizveries, Veronika," rāmi teica Norberts.

"Jau tiešām metas tumšs," apkārt skatīdamās, sacīja Brenda, "un šī te šķiet laba vieta nometnei. Mēs apmetīsimies te uz nakti un mundri dosimies atkal tālāk rīt agri no rīta."

"Gluži manas domas," piebalsoja Randalfs, izstiepda­mies uz celma. "Tu uzņemies atbildību par nometnes iz­veidošanu, Brenda, kamēr es mēģinu atgūt spēkus."

"Tas resnais sēž uz nabaga vecās Eteles tantes," Džo aiz muguras atskanēja čuksts.

"Briesmīga nekaunība!"

"Nepievērs viņiem uzmanību, un viņi drīz aizies."

Džo paskatījās apkārt. Vai viņš juka prātā? "Hei!" viņš uzsauca. "Vai te kāds ir?"

"Beidz niekoties, Džo," teica Randalfs, uzmaucis cepuri pār acīm, "un palīdzi Brendai. Āā," viņš novaidējās, "es jūtu, kā man piepampst potītes."

"Noklāj segu, lūk, tur," Brenda izrīkoja Norbertu. "Tad ej un atnes malku. Veronika, tu savāc iekuru. Un, Džo, salasi mazus akmeņus un izliec tos aplī. Te mēs kursim ugunskuru." Viņa atāķēja lielu, melnu katlu Ošņām no muguras. "Es pagādāšu kaut ko mazu vakariņām."

"Tikai ne pārāk ilgi," sacīja Randalfs. "Es jūtu, ka kļūstu aizvien vārgāks."

"Tas vārgums ir galvā!" iesaucās Veronika.

"Iekurs, Veronika," teica Randalfs. "Labas kvalitātes iekurs ir pamatā katram labam ugunskuram. Vai tā nav, Brenda?"

"Tā ir, Rūdolf," atbildēja karotājprincese, sagriezdama ripiņās vairākus burkānus un sīpolus no Vīpšņa seglu so­mas un iemezdama tos katlā.