Jezgas zeme

Pusbalsī kurnot, Veronika aizlaidās tumstošajās ēnās. Norberts viņai sekoja, lielajās rokās satvēris savu cirvi. Džo sāka vākt akmeņus un veidot ugunskura apli. Kaut kur netālu atskanēja monotona balss.

"Viena maza turku pupa. Jo, ho, ho, un riebīgs vecs slaists!" tā teica.

Džo nolēma to izdibināt līdz galam. Viņš pagāja balss vir­zienā. Tur, kur beidzās pļava, viņš apstājās. Tieši priekšā bija meža strauts, kas plūda starp kokiem un jautri burbuļoja.

"Futbols. Teniss. Elkonis. Ieeļļo tos riteņus un pievelc to buru. Ceriņi ir meitenes labākie draugi…"

"Runājoši strauti!" nodomāja Džo, papurinādams galvu. Tikai Jezgas zemē!

Pēkšņi viņš aptvēra, cik briesmīgi izslāpis jūtas. No­meties ceļos, viņš iesmēla saujās vēso, dzidro ūdeni un jau taisījās padzerties, kad stingra roka uzsita viņam pa plecu.

"Nē!" noteikti sacīja kāda balss.

Džo pacēla acis. Tā bija Brenda. "Nekad nedzer no ča­lojoša strauta, iepriekš nenovārījis ūdeni. Katram gadīju­mam," viņa teica, piepildīdama katlu.

"Kādam gadījumam?" jautāja Džo.

Tajā mirklī gaisu pildīja sāpjpilni kliedzieni.

"Vai!" "Āā!" "Au!"

"Viņš par to samaksās!" atskanēja balss. "Pagaidi tikai!"

Brenda un Džo steidzās atpakaļ uz pļavu, tur uzejot Randalfu, kas vēl aizvien bija izstiepies uz celma.

"Vai tas biji tu?" jautāja Džo.

Randalfs sarauca pieri. "Es domāju, ka tas biji tu" viņš teica.

Viņi paskatījās viens uz otru. "Norberts?" viņi iesaucās abi reizē.

Tobrīd pieminētais milzis izbrāzās no kokiem, lielajās rokās turēdams lielu klēpi malkas. Viņš piegāja pie Džo veidotā akmeņu apļa un nometa nešļavu tam blakus.

"Smags darbs," viņš sacīja, noslaucīdams sviedrus no pieres.

"Vai tev vajadzēja sacelt tādu troksni, Norbert?" Randalfs apjautājās. "Es tevis dēļ kādu brīdi raizējos."

"MJJllmm blmmnflk!" Veronika murmināja, parādīda­mās no kokiem, knābī turot zariņus, salmus un sausas mizas gabalus. Viņa nolidinājās lejā, uzmetās uz viena no akmeņiem un atvēra knābi. Iekurs nokrita zemē. Vero­nika pievērsās Brendai. "Un no kā nomira tavs pēdējais vergs?" viņa jautāja.

"Pietiek, Veronika," sacīja Randalfs.

"Tik tiešām!" sacīja Veronika, sabužinājusi visas kakla spalvas. "Es tikai esmu maza. Nevis kā tā lielā, lempīgā sarkanmatu…"

"Veronika!" asi uzsauca Randalfs. "Tā nevar runāt ar karotājprincesi." Viņš vērsās pie Brendas. "Piedod, augstība," viņš teica. "Viņa to nebija tā domājusi."

"Biju gan!" Veronika dedzīgi uzstāja. "Es…

"Aizveries, Veronika!" viņu skaļi apsauca Randalfs.

"Hmmm!" viņa sašutusi nokliedzās un uzspurdza no­karenā zarā.

Kad ugunskurs bija sakrauts, iekurts un liesmoja, Brenda uzlika ūdens pilno katlu uz uguns, un drīz vien viņi visi sasēdās uz Norberta lielās, biezās segas, ēzdami Brendas visai ūdeņaino burkānu un sīpolu sautējumu. Vējš pierima. Atmirdzēja zvaigznes. Viņiem virs galvas pilns mēness zal­goja pār meža zaru kupolu.

Veronika ugunskura gaismā knābāja putnu barības sēk­liņas. Džo sēdēja blakus Henrijam, ar vienu roku apskāvis sunim kaklu. Ošņa bija saritinājies pie uguns un apmieri­nāts murrāja. Brenda sēdēja, kājas sakrustojusi, un spo­drināja zobenu, liesmu gaisma apmirdzēja viņas daiļi vei­dotos vaibstus.

Randalfs nolika zemē savu bļodiņu ar sautējumu. Viņu acis satikās. Randalfs pasmaidīja. "Pastāsti mums vēl par saviem piedzīvojumiem, Brenda," viņš teica, izstiepda­mies uz segas. "Vai tu re, te gan ir ērtāk nekā tajā kara­liskajā liela izmēra gultā," viņš laimīgi nopūtās.

"Vēl par piedzīvojumiem," atkārtoja Brenda, pētīdama robus asmenī. "Pag, pag…"

"Par vēlu," sacīja Veronika. "Viņš jau ir iesnaudies."

Gaisu pildīja zema, griezīga krākšana. Brenda pasmai­dīja. "Viņam patīk atpūsties, vai ne? Bet mēs visi varētu kārtīgi izgulēties pa nakti," viņa teica. "Mūs gaida liela diena. Ošņa paliks sargāt, labi, Ošņa?"

Lielais svītraini rozā kaķis piecēlās no vietas pie uguns un pamatīgi izstaipījās. Henrijs ierējās un pieskrēja tam klāt, lai biedriski pakavētu laiku.

Džo atgūlās uz biezās segas, rokas salicis aiz galvas, un skatījās mēnesnīcas debesīs. Tā bija gara diena bijusi. Beidzot viņi bija devušies ceļā. Beidzot viņš bija uzsācis savu misiju.

Tepat līdzās Randalfa zemajiem, griezīgajiem krācie­niem drīz pievienojās Norberta dārdošie krācieni un Veronikas klusinātie svilpieni. Džo aizvēra acis. No tālie­nes viņš varēja saklausīt neskaidras čalas.

"Aizver durvis. Atver kāmi. Rabarbers, rabarbers. Piedod man, augstība…"

Džo klusībā pasmaidīja. Pat balsis bija izrādījušās nepa­visam ne draudīgākas par čalojošu strautu, "jezgas zeme!" viņš miegaini domāja. "Kas tā par vietu!"

Brenda iebāza makstī zobenu un, piemetuši vēl vienu pagali ugunskurā, iekārtojās uz guļu.

"Tagad viņi dedzina gabalu no vectantes Lavīnijas," nomurmināja sašutusi balss.

"Un visapkārt lido dzirksteles!" čukstēja cita.

"Pagaidiet vien, un jūs redzēsiet," trešā drūmi piebilda. "Mēs viņiem parādīsim!"