Jezgas zeme

"Šmulīgās Modās klubs, es jau nāku!" viņš paziņoja un pagrūda vaļā durvis. Karstums, troksnis un skurbinošā, asā saldu, sātīgu saldēdienu smarža viss sajaucās, radot gaisotni, kas padarīja Goblinpilsētas draņķīgo Kunkuļu krēma klubu neatkārtojamu. Ragainajam Baronam ļima ceļgali, pārlaižot skatienu lielajai terasveicla telpai.

"Brīnišķīgi," viņš nočukstēja.

Visur bija goblini apmeklētāji, kas sēdēja uz ķebļiem pie neskaitāmiem piekrautiem galdiem; viesmīļi un vies­mīles, nesot paceltās rokās paplātes ar gļotu pīrāgiem, apšņaukātām sīrupa tortēm un kausus ar daudzkrāsainu glūpu; cauri klubam vijās dejotāju rinda, kurā visi pilēja no kunkuļaina olu krēma un no smirdoša rīsu pudiņa. Šī vieta mutuļoja.

Pie pārpildītā bāra bars goblinu, izkliegdami pasūtījumus un cīnīdamies par vietu, centās piesaistīt bārmeņa uzma­nību, kas bija saīdzis tips baltā kreklā ar melnu tauriņu. Stūrī vientuļš goblins ar gani ģīmi un skumju izskatu grieza lei­jerkastes kloķi, pildīdams Šmulīgās Modos krodziņu ar mūzikas skaņām. Viņiem virs galvas lēni griezās mirguļo­joša bumba, spīdinot gaismas starus uz visām pusēm.

"Vienkārši pirmklasīgi!" Ragainais Barons iesaucās ar platu smaidu sejā. "Tas viss ir tik apburoši… Šmulīgi." Viņš nopūtās. "Ingrida to nekad neatzītu par labu."

"Tieši tā," Bensons pārkliedza troksni un vicināja izpirk­šanas vēstuli viņam zem deguna. "Un, runājot par Baro­nesi, ja mēs varētu…"

Tobrīd mazliet sakumpis rūķis garā, notraipītā melnā ža­ketē un netīrās svītrainās biksēs nostājās viņiem priekšā. "Labvakar!" viņš sirsnīgi teica. "Laipni lūdzam Šmulīgās Modās kunkuļu krēma klubā, novēlam neaizmirstamu va­karu!. Šķiet, ka mēs kungu iepriekš neesam redzējuši."

"Šī man ir pirmā reize," Ragainais Barons atzina.

"Es to zināju," sacīja goblins. "Kā galvenais viesmīlis es lepojos, ka nekad neaizmirstu nevienu seju vai tik brī­nišķīgu bruņucepuri. Tā izskatās svaigi spodrināta."

Ragainais Barons pamāja ar galvu. "Un es nupat liku no jauna uzasināt ragus," viņš teica.

"Lieliski," uzslavēja galvenais viesmīlis. "Kungs varbūt gribētu, lai es to droši novietoju garderobē?"

"Nekādā ziņā ne," iebilda Ragainais Barons, papurinādams galvu. "Es nekad nekur neeju bez savas bruņucepures," viņš sacīja. "Galu galā es taču esmu Ragainais Barons."

Rūķim pārsteigumā aizrāvās elpa. "Ragainais Barons, man būtu vajadzējis zināt!" viņš iesaucās. "Ragainais Ba­rons. Goda vārds, kungs, bet mēs esam pagodināti." Viņš pastiepa lipīgu roku. "Lišķis tavā rīcībā, kungs."

Ragainais Barons pamāja ar galvu.

Lišķis iesmējās. "Ragainais Barons!" viņš atkārtoja. "Es gandrīz nespēju tam noticēt! Un tevi šovakar sagaida tādas

izpriecas. Un tagad, kungs, ja tu paņemtu krūšautu un sekotu man, es tevi pavadīšu uz labāko galdiņu klubā." Viņš sazvērnieciski pamirkšķināja. "Tas ir tieši apšaudes līnijā." Viņš pagriezās uz papēžiem. "Nāciet man līdzi."

"Ja es varētu iet līdzi, es būtu nopietni uztraukts," pusbalsī nomurmināja Bensons, sekodams Lišķim un Ragainajam Baronam lejup pa ieejas kāpnēm un tālāk pa kluba grīdu.

Mūzika kļuva skaļāka; pūļa troksnis pieņēmās spēkā. Kad Lišķis veda viņu garām bāram, Ragainais Barons, kam krūšauts bija nostiprināts ap kaklu, ar interesi vēroja, kā gara auguma milzis netīrās darba biksēs lauza ceļu uz priekšu.

"Ko pasūtīsi?" skarbi noprasīja bārmenis.

"Man dubulto bežē krēma kūku," sacīja milzis.

"Tūlīt būs," teica bārmenis, iepildīdams biezu, lipīgu masu lielā glāzē, izdekorēja to ar diviem bezē gabaliem un ķirsi un tad visu to iegāza gaidošajam milzim sejā.

ŠĻĀKT!

"Burvīgi!" noteica milzis mazliet pieklusinātā balsī. Viņš nometa zelta gabalu uz letes. "Un vienu pats sev!"

"Nekas nav iebilstams," atbildēja īgnais bārmenis. Viņš noskatīja bāru visā garumā. "Nākamais!" viņš uzkliedza.

Balsis uzstājīgi sauca. "Es! Es! Es!" "Es te biju pirmais!" "Beidz spraukties priekšā!" "Apšņaukātu sīrupa torti ar garnējumu!"

"Vai kungs kaut ko gribēs no bāra?" jautāja Lišķis.

"Jā," atbildēja Ragainais Barons. "Bārmeni," viņš valdo­nīgi uzsauca. "Pāris labāko krēma kūku, kādas vien goblini pazīst, lūdzu."

"Tu dabūsi, ko tev dos, un tev tas garšos," noņurdēja bār­menis, liekot visā bāra garumā atskanēt sīkiem smiekliņiem.

"Atsūti tās uz augšējo galdiņu," sacīja galvenais vies­mīlis. Viņš pagriezās pret Ragaino Baronu. "Uz šo pusi, kungs."

Viņš uzveda tos pa dažiem pakāpieniem uz izvirzītas platformas. Turienes galdiņš bija aizņemts, visās sešās vietās sēdēja pusducis spilgti izkrāšļotu goblinu dāmu notraipītos balles tērpos un pilošās diadēmās. Lišķis ātri aizraidīja viņas projām un ar netīru lupatu noslaucīja galda galu.

"Sēdies, Baronība," viņš teica, turēdams krēsla atzveltni un pastumdams to, kad Ragainais Barons apsēdās. "Vakara izklaide drīz vien sāksies."

Bensons apsēdās iepretī krēslā. Tieši tobrīd divi rīsu pudiņi ar dzeltenu ievārījumu aizlidoja viņam pār galvu. Netālu stūrī divi goblini iespiedzās aiz sajūsmas, kad viņus pēkšņi apšļakstīja zemeņu un ķiploku želeja.

"Izskatās, ka ir jau sākusies," ievēroja Ragainais Barons.