Jezgas zeme

Šmulīgā Moda nostājās viņam pretī. Ragainais Barons paskatījās augšup. Viņu acis sastapās.

"Tu!" viņam aizrāvās elpa.

Bija pāri četriem no rīta. Sārtās smirdcūkas jau rosījās Smaržu purvā, un tām virs galvas aizplivinājās pirmie sikspārņputni. Debesīs nebija ne mākonīša. Gaiss bija rāms. Solījās būt jauka diena.

Šmulīgās Modās kunkuļu krēma klubā nakts beidzot tuvo­jās beigām. Vairums klientu jau bija aizgājuši mājās, un vies­

mīļi un viesmīles darbojās, tīrīdamas pamesto nekārtību, ar šļūtenēm mazgājot galdus un kraujot kaudzēs krēslus. Kāds milzis un pāris goblinu vēl snaikstījās pie bāra.

"Mumš vēl šešaš krēma kūkaš," viens no viņiem stomīgi pieprasīja.

"Jums jau ir diezgan," skarbi atbildēja bārmenis, ar sa­smulētu lupatu beržot glāzes, lai tās vakarā būtu jaukas un šmulīgas.

"Nu, lūdžu, manš vecaiš draugš," lūdzās milzis.

"Bārs ir slēgts," asi atcirta bārmenis. "Un es neesmu tavs "vecais draugs". Aiziet, tinieties. Vai jums nav māju, kur iet?"

"Rādās, ka tā," vienā balsī atbildēja milzis un abi goblini, tad pagriezās un negribīgi aizšļūca projām.

"Tomēr vakarš bija labs," viens no viņiem nomur­mināja, ar šļākt iekrizdams piemirkušā trifeļu un želejas čupā. Viņš aplaizīja pirkstus. "Ļoti labš vakarš."

Stūrī leijerkaste vēl grieza mūziku, bet tagad lēni un klusi, jo skum­jais goblins aizvien vai­rāk pagura. Viņš miegai­ni vēroja augšējo gal­diņu, kur Šmulīgā Moda sēdēja Ragainajam Baro­nam klēpī. Līdz viņa no­lemtu iet projām, Spemam nebija citas izvēles, kā vien turpināt spēlē­šanu, un, spriežot pēc ķi­ķināšanas un skaļu smieklu šaltīm, kas nāca no tās pu­ses, nevarēja zināt, kad tas bridis pienāks.

"Es vēl nevaru tikt tam pāri," Ragainais Barons nopūtās, un viņa seja kļuva nopietna. "Pēc visa šī laika…"

"Es zinu," teica Šmulīgā Moda.

"Ak, Fifij!" viņš pēkšņi iesaucās un satvēra viņas roku. "Kā es jebkad varēju būt tik stulbs?"

Šmulīgā Moda papurināja galvu. "Tam nekad nebija lemts notikt, Volter," viņa sacīja. "Galu galā tu biji bagāts, pārticis, ar visu Jezgas zemi sev pie kājām." Viņa uz brīdi apklusa. "Turpretī es… jauna trolle no Troļļu tilta sliktās slavas puses…"

"Bet, Fifij, tev tolaik bija tādi sapņi. Kas gan notika tai trollei, kuru es reiz pazinu un kas teica, ka nekad nelikšoties mierā, līdz nebūs sapelnījusi veselu bagātību Jezgas zemes rāceņu tirgū? Ko? Kas notika ar šiem sapņiem, Fifij?"

"Ak, Volter, es centos, tici man," sacīja Šmulīgā Moda. "Es centos, cik varēdama. Bet beigās man nācās atzīt, ka es neesmu laba diezgan. Man vienkārši nebija iekšā, kas tam vajadzīgs!"

"Bet, Fifij…"

"Tu nezini, kāds ir rāceņu darījumu tirgus," viņa turpināja. "Tā ir rīkļurāvēju, trollis-apēd-trolli pasaule, tici man. Nebei­dzamas sacensības un izstādes. Nepārtraukta spriedze… Par daudz lietus. Par maz. Miltrasa, tāipēda, sakņu puve. Nemaz nerunāsim par rāceņu violeto smecernieku…"

"Rāceņu violetais smecernieks?" pārjautāja Ragainais Barons.

"Es tev teicu, par to nerunāsim," teica Šmulīgā Moda. Viņa nopūtās. "Lai nu kā, tas viss tagad pieder pagātnei. Kad es beidzot pati sev atzinu, ka nekad nepanākšu neko lielu ar rāceņiem, es atnācu uz Goblinpilsētu sākt jaunu dzīvi. Es nonācu pie olu krēma un ne reizes neatskatījos atpakaļ."

No galda pretējās puses atskanēja kluss, burbuļojošs troksnis, kur atraugājās Bensons, cieši aizmidzis ar galvu olu krēma bļodā. Ragainais Barons nosprauslājās. "Es viņam teicu neņemt to trešo sasmakušā sviesta pārsteigu­mu," viņš nomurmināja.

"Man, protams, nācās mainīt vārdu," viņa bez pārtrau­kuma turpināja. "Ja tas būtu kļuvis zināms, tad būtu cēlu­šās milzu tenkas. Es nekad vairs nebūtu varējusi rādīties uz Troļļu tilta. Un tā piedzima Šmulīgā Moda."

"Man tu vienmēr būsi Fifija," sacīja Ragainais Barons, sirsnīgi paspiezdams viņai roku. Viņš papurināja galvu, skumji iedomādamies, kā varētu būt; kā vajadzētu būt. "Bet, Fifij!" viņš novaidējās. "Kāpēc tu nenāci pie manis?"

Šmulīgā Moda pavīpsnāja. "Paskaties uz to manām acīm. Tu, Ragainais Barons, Jezgas zemes valdnieks, un es, vienkārša krēma kluba dziedātāja. Tur nemūžam nekas nebūtu iznācis. Mēs abi to zinājām!" Viņas acis pil­dījās ar asarām. "Un tagad ir par vēlu!" viņa ieraudājās.

"Bet nevar nemaz būt par vēlu," maigi ierunājās Ragai­nais Barons. "Man ir mazs sakņu dārziņš pie manas pils. Mēs varam audzēt rāceņus! Es tevi aizvedīšu projām no šī visa. Mēs varam sākt no jauna…"

"Ak, Raguli," iesaucās Šmulīgā Moda. "Vai mēs to varē­tu? Vai mēs uzdrīkstētos? Tas viss ir sapnis!"

"Sapnis, kuram abi kopā liksim piepildīties," Ragainais Barons viņai teica. Viņš palūkojās apkārt. "Benson!"

Kalps satrūkās, atvēra acis un noslaucīja olu krēmu no sejas. "Jā, kungs?" viņš miegaini nobubināja.

"Mēs ejam, Benson," paziņoja Ragainais Barons. "Pa­ņem Šmulīgās M…" Barons pagriezās. Viņu acis sastapās, un viņi uzsmaidīja viens otram. "Es gribēju teikt, paņem Fifijas jaunkundzes apmetni," viņš sacīja.

Bensons izskatījās apjucis. "Bet, kungs…" viņš iesāka.

"Nekādus "bet", Benson," Ragainais Barons atcirta. "Tikai dari to!"

7