Jezgas zeme

"Vari to pateikt vēlreiz," atsaucās Randalfs. "Man vaja­dzētu būt mājaslaivā, ar augšā saceltām kājām, malkojot krūzi jaukas, siltas spļāvienu tējas, nevis lauzties cauri Elfu mežam uz muguras grīļīgam, ļodzīgam, siekalainam milzim, kas nevar vien beigt buldurēt."

Džo papurināja galvu. "Ne jau par to ir runa," viņš sacīja.

Brenda pienāca viņam klāt. "Kas tad ir greizi?" viņa jautāja, satraukti lūkojoties apkārt. "Vai tu kaut ko esi redzējis? Kādu briesmoni? Kādu pūķi? Varbūt… kādu… elfu?"

Džo papurināja galvu un norādīja uz celmu dažus met­rus priekšā. īpaši aicinošu dižskābarža celmu… Džo to uzreiz bija pazinis.

"Mēs esam gājuši pa riņķi!" viņš iesaucās. "Ak, Randalf. Mēs esam nomaldījušies!"

Veronika nosprauslājās. "Ticiet Resnītim! "Es pazīstu Elfu mežu kā savus piecus pirkstus," viņš teica. Drīzāk neprātīga iedoma."

"Tas… tas nebiju es," Randalfs plātījās. "Tas bija Norberts."

"Mm hmmm mmm," ar sašutumu noņurdēja Norberts zem Randalfa rokām.

"Tā ir taisnība," sacīja Randalfs. "Nekad nav varējis atšķirt kreiso pusi no labās."

Norberts palaida vaļā rokas. Randalfs nokrita zemē.

"Tenisa bumbiņas! Veļas mazgājamā mašīna! Siers uz grauzdiņa!…" Seju sašķobījis aiz vilšanās, Norberts pagriezās un aizslāja starp kokiem.

"Norbert?" Randalfs sauca viņam pakaļ. "Norbert, tūlīt pat atgriezies. Tu nedrīksti mani te pamest."

"To viņš nupat ir izdarījis," teica Veronika.

Randalfs nopūtās un apsēdās uz dižskābarža celma.

"Ja tu nezini, kur tā atrodas," sacīja Džo, "kā gan mēs tiksim līdz Ņirgu norai?"

' "Vai tu to dzirdēji, Eilīn?" atskanēja tuvējās gobas piesmakusī balss. "Viņi nezina, kā tikt līdz Ņirgu norai."

"Skaidrs, Sten. Es nevarēju saprast, kāpēc viņi nolēma iet ar tādu līkumu," blakus augošais koks piebalsoja. "Es domāju, ka resnais zina, uz kurieni viņi iet."

"Es tāpat," ierunājās lokans vītols. "Un es neko negribēju teikt," viņš piebilda. "Tas šķita mazliet uzbāzīgi."

"Viņiem vajadzētu iet uz to pusi, vai ne?" teica Stens.

"Pilnīgi noteikti," sacīja Eilīna, "nogriežoties pa kreisi pie akmeņozola Dalilas un atceroties, ka jāpiesargās no viņas dzelkšņiem, un tad tālāk, virzienā uz platānām…"

Džo staroja. "Paldies," viņš sacīja.

Koki iešalcās.

"Ak, kas par jauku jaunu puisi," lapām trīsuļojot, teica sudrabotais bērzs. "Tik pieklājīgs!"

"Jā, nevis kā tas lielais trejāds," piebilda kāds aizvainots ozols.

Tobrīd starp kokiem parādījās Norberts, plati smaidī­dams un nostiprinādams jostu. "Tā ir labāk," viņš sacīja. "Es domāju, ka atkal esmu gandrīz normāls, kungs. Es nupat…"

"Jā, jā, aiztaupi mums sīkumus, Norbert," viņu pārtrau­ca Randalfs, pārņemdams situāciju savā pārziņā. Viņš pieslējās kājās no celma un, Veronikai sēžot uz viņa smailās cepures malas, aizsoļoja uz akmeņozola krūma pusi. "Pasteidzieties, visi," viņš sauca atpakaļ. "Mēs jau esam zaudējuši daudz laika."

Kokiem vadot viņus cauri mežam, mazais pulciņš raiti devās uz priekšu.

"Viņi tur nonāks pavisam drīz," ierunājās viena no platānām.

"Taisnība, Sem," atsaucās cita, tā nodrebinājusies, ka vesela šalts spārnoto sēklu novirpuļoja lejup. "Ja viņiem mazliet paveiksies, tad viņi kaut ko varēs izdarīt ar to nelietīgo doktoru Kampienu."

"Tur vairs ne brīdi nevar kavēties," teica vēl kāds, "kad Ņirgu nora ar katru dienu kļūst lielāka."

"Es paļaujos uz viņiem," piebilda cits. "Es… ak, viņiem vajadzēja turēties mazliet vairāk pa kreisi. Garām Finbārai, vai tā viņu sauca? Tai lielajai eglei… Un uzmanīties, ka nepamodina tēvoci Sedriku…"

"Nekādu cerību," sacīja vēl kāds cits. "Viņš guļ kā baļķis jau gadiem ilgi."

"Tā. Tagad viņi ir uz īstā ceļa."

Nu Džo juta lielāku paļāvību. Šķita, ka Randalfs atradis otro elpu, Norberts atkal bija normāls un pat Veronika bija jautrāka nekā parasti.

"Mēs laikam tuvojamies," viņa teica. "Ieklausieties."

Džo piešķieba galvu. No tālienes viņš varēja saklausīt āmura klaudzienus un urbšanu, un zāģēšanu.

"Āā," skujām trīcot, nodrebinājās gara priede. "Vai tu to dzirdi, Dafne?"

"Doktora Kampiena neģēlīgie plāni," drebelīgā balsī atbildēja vītols. "No tā vien nāk raudiens."

"Neraizējies," sacīja Džo. "Mēs darīsim galu doktoram Kampienam reizi par visām reizēm." Viņš pagriezās. "Vai ne, Brenda?"

Karotājprincese pamāja ar galvu, bet Džo nevarēja nepamanīt, ka viņas seja bija bāla un saspringta, deguns sašķobīts un acis ne­pārtraukti šaudījās pa ēnām. Blakus viņai Ošņa, šķiet, jutās tikpat nemierīgs.

"Vai tev viss kārtībā, Brenda?" Džo ap­jautājās.

"Es neesmu droša," atbildēja Brenda. "Tikai tas…" Viņa skatījās zemē sev priekšā. "Kas tas ir?"

Džo sarauca pieri. "Drēbes gabals," viņš teica, pacel­dams mazu drāniņu ar sarkaniem un baltiem punktiņiem, kas atradās Brendai pie kājām. "Nu un tad?"

"Tas izskatās pēc kabatlakata," balsij iedreboties, teica Brenda. "Kāda elfa kabatlakata."

"Kā tas var būt?" iebilda Džo. "Tu dzirdēji, ko Randalfs teica. Elfu mežā nav elfu."

Brenda rādīja no sevis pa kreisi. "Ja tev var ticēt, tad kas ir tas?"

Džo pacēla no zemes mazu sudraba uz­pirksteni. Pat viņam nācās atzīt, ka pēc lie­luma tas izskatās piemērots elfu mazajiem pirkstiņiem.