Jezgas zeme

"Un tas!" iesaucās Brenda, viņai uz pieres izspiežoties sviedru lāsēm. "Un tas, un tasi"

Džo paskatījās visapkārt. Zeme bija piebārstīta ar sīkiem priekšmetiem. Tur bija maza kaula ķemmīte. Miniatūrs vēdekļītis. Neliela naģene ar pušķi. Pāris sīku koka pogu…

"Elfu pamestas lietas!" šaus­mās iekliedzās Brenda.

Tobrīd atpeldēja Randalfa balss. "Pasteidzieties, jūs visi! Mēs esam klāt!"

"Vai tu to dzirdēji, Brenda?" satraukts jautāja Džo. "Mēs esam sasnieguši Ņirgu noru!"

Brenda klusējot pamāja, bet bija skaidrs, ka viņa ne­klausījās.

Džo maigi saņēma viņu aiz elkoņa. "Nāc, Brenda," viņš teica. "Neuztraucies par šīm lietām. Tās te, iespējams, ir gulējušas gadiem ilgi."

Negribīgi Brenda ļāva, lai Džo ved viņu tālāk. Vēl negribī­gāk Ošņa, kam aizdomīgi trīcēja deguns, viņiem sekoja. Viņi apgāja apkārt lielai, kuplai zirgkastaņai. Un tur bija Randalfs.

"Re, kur mēs esam!" viņš teica, runādams skaļā, teatrālā čukstā.

Kamēr Brenda un Ošņa turējās iepakaļ, Džo piegāja viņam klāt un pavērās cauri lapotajiem zariem tālāk esošajā klajumā. "Tad nu gan!" viņš noelsās.

Priekšā, sliedamās augšup no pašas zemes un ļodzīgu stalažu balstīta, atradās grandioza koka konstrukcija, kas izskatījās, vai vismaz Džo tā likās, kā milzīga tmša galva. No labās puses skanēja cirvja cirtieni. No kreisās ripzāģa gau­došana. Bet no pašas galvas (ja tā bija tā, kas bija,) gaisā atbalsojās simtiem āmuru klaudzoņas bungām līdzīgais ritms.

Gar klajuma malām koki vaimanāja un vicināja zarus. "Re, kur krīt Arnolds," novaidējās blakus stāvošs koks, kad gara priede ar čīkstoņu un būkšķi nogāzās zemē.

"Un tagad viņi ķeras klāt Monteki," sauca cits.

Visa Ņirgu nora bija kā rosīgs strops, kur koki tika gāzti, atzaroti un pārvērsti plankās un dēļos, kuri savukārt tika izmantoti, lai veidotu dīvaino konstrukciju. Visu šo pro­cesu vadīja burvis garā mantijā ar īpaši grumbainu seju, kas stāvēja blakus stalažām ar milzīgu papīra loksni rokā.

"Tā, atbilstoši 3zīmējumam, sekcija c gabals ar pre­tējiem bezdelīgastes salaidumiem jāsavieno ar sekciju r, pārliecinoties, ka eņģes atloks (skatīt 8. zīmējumu) ir pašā augšā un pūku apdare (skatīt papildus piezīmes) ir krei­sajā pusē." Viņš uz brīdi apklusa, paskatījās augšup uz

truša galvu, tad atkal plānā. "Nē, pagaidiet." Viņš pa­grieza papīru ot­rādi. "Sekciju d va­jadzētu piestiprināt pie sekcijas m, bet vispirms jānostiprina lidojošā divete." Viņš sarauca pieri. "Lidojošā divete? Kas gan ir lidojošā divete? Kas to visu ir rak­stījis?"

"Tu to rakstīji!" atsaucās mazu balstiņu koris.

"Tas ir Rodžers Grumbainais," Randalfs pačukstēja Džo. "Viņš iemācīja man visu, ko es protu."

"Tas viņam prasīja apmēram piecas minūtes," nomur­mināja Veronika.

Randalfs papurināja galvu. "Nabaga Rodžers," viņš sa­cīja. "Es zināju, ka viņam noticis kaut kas briesmīgs, bet es nevarēju iedomāties, ka viņš būtu tā pazemots."

Džo sekoja Randalfa skatienam, raugoties uz milzīgu lodi un ķēdi, kas bija piestiprināta Rodžeram Grumbai­najam pie potītes.

Randalfs nodrebinājās. "Saistīts un iekalts važās, un spiests klausīt pavēlēm no doktora… doktora…" viņš novērsās, ne­spēdams izaināt šo vārdu.

"Mūsu pusē toties ir Džo Barbariskais un karotājprincese Brenda, vai ne, kungs?" iejautājās Norberts.

"Jā," piekrita Randalfs, drusku mazāk nekā pārliecināti. "Kur ir Brenda?" Viņš paskatījās apkārt. "Ā, tur tu esi. Ko tu tur dari?"

Brenda parādījās no koka aizsega. "Kas tās par balsīm?" viņa satraukti jautāja.

"Nāc un paskaties." Smaidīdams viņš pašķīra nokarenos zarus. "Tev ir paveicies, mana mīļā," viņš teica. "Ņirgu nora gluži vai mudž no elfiem! Kas to būtu domājis?"

"Īīīk!" iespiedzās Brenda.

Randalfs sarauca pieri. "Brenda?" viņš iejautājās. "Uz kurieni tu ej? Brenda, kāpēc tu kāp tajā kokā? Brenda, runā ar mani!"

"Īī-bī-hī," smējās kāds resns ozols, kad Brenda un Ošņa, cik ātri vien varēdami, rāpās augstu tā zaros. "Āā, man kut. Āā! Ā! Ha-ha-ba!"

"Brenda, kas ir noticis?" Randalfs čukstēja, cik skaļi uzdrīkstējās. "Vai tu nojaut briesmas? Vai tie ir ugunsspļāvēji pūķi? Šausmīgie orki? Kārpainais zarnu rijējs no Melnās lagūnas…?"

"Nē," Brenda šņukstēja. "Tie ir elfi."

"Elfi?" Randalfs ne­ticīgi iekliedzās. "Ne­var būt, ka tu to saki nopietni! Liela, dūšī­ga, spēcīga karotājprincese kā tu baidās no sīkiem, maziem elfiem. Es nespēju tam noticēt!"

Džo nopūtās. "Es domāju, ka Brendai ir kaut kas īpašs pret elfiem," viņš teica.

"Muļķības." neat-

laidās Randalfs. Viņš palūkojās augšup kokā. "Brenda, pasaki man, ka tā nav taisnība. Lūdzu, Brenda…"

"Tā ir… t… taisnība," viņa stostījās. "Es tos nevaru ciest! Nevaru ciest! Nevaru ciest! Briesmīgi, izkāmējuši, mazi ķermeņi. Spiedzošas, mazas balsis…" Zars, pie kura viņa turējās, spēcīgi trīcēja. "Liec, lai viņi visi iet projām. Lūdzu!"

"Bet, Brenda," Randalfs lūdzās. "Es tev ticēju. Tavi lielie muskuļi, tavs milzīgais kaujas kaķis. Kā paliek ar taviem varoņdarbiem? Raganas, ko tu esi pieveikusi, pesteļi, ko tu esi sašķaidījusi?"