Jezgas zeme

"Ciet klusu, Randalf," bargi uzsauca Rodžers Grumbai­nais. "Man tā šķiet, ka tu esi jaucies padarīšanās, par kurām neko nezini."

"Tam varētu piekrist," teica Veronika, uzspurgdama gaisā un nolaizdamās uz Rodžera Grumbainā smailās cepures.

Randalfs nokāra galvu. "Aizveries, Veronika," viņš no­šņācās ar mutes kaktiņu.

Rodžers Grumbainais pievērsās Džo. "Turpini, jaunekli."

"Tomēr es esmu izdarījis visu, ko Randalfs no manis prasīja," viņš sacīja.

"Un vēl vairāk," piebalsoja Norberts, mādams ar galvu. "Viņš ir bijis brīnišķīgs!"

"Bet tagad es gribu pamest Jezgas zemi," turpināja Džo. Viņš varonīgi pasmaidīja. "Tu esi mana pēdējā cerība, Rodžer Grumbainais," viņš sacīja. "Vai tu vari aizsūtīt mani mājās? Lūdzu.1 "

"Tas varētu būt sarežģīti," paskaidroja Rodžers Grum­bainais, skumji pašūpodams galvu. "Baidos, ka maģija nav vienkārši burvju nūjiņas pavicināšana un burvju vārdu teikšana."

"Vai tad nav?" pārsteigts jautāja Randalfs.

"Ak stundiņ, nē!" iesaucās Rodžers Grumbainais, paska­toties uz viņu ar sarauktu pieri. "Neatkarīgi no tā, ko tu būtu varējis dzirdēt, Džo, burvestība ir ārkārtīgi sarežģīta padarīšana, kas prasa lielu māku un paaugstinātas inter­pretācijas spējas. Pat leģendārais Aiens Viedais nespēja izpildīt vairāk par pusduci vienkāršāko burvju darbību pēc atmiņas.

Džo juta, ka sirds viņam pamirst.

"Saproti, precizitāte ir viss," Rodžers turpināja. "Piemēram, kārpu nodzīšanas burvestība tikai ar diviem vārdiem un svilpienu atšķiras no citas, ar kuru pārvērš par sāito smirdcūku. Tu redzi to bīstamību."

Džo drūmi pamāja. Henrijs klusi iesmilkstējās. Randalfs nokaunējies skatījās uz savām kājām.

"Tāpēc burvjiem ir Lielā burvestību grāmata," teica Rodžers. "Lai nodrošinātu vajadzīgo precizitāti. Un pat tad tas nav viegli. Vajadzīgas gadiem ilgas studijas, iekams burvju māceklis var interpretēt tās simbolus, kodus un diagrammas, lai burts burtā izpildītu tās norādījumus."

"Bet tu varētu, vai ne?" Džo balsī skanēja cerība.

"Es varētu," sacīja Rodžers Grumbainais, "ja man būtu tā grāmata." Viņš nopūtās. "Nelaimīgā kārtā un nejautā man, kā Lielā burvestību grāmata kaut kādā veidā ir nonākusi doktora Kampiena nagos."

"Hmra," lauzīja galvu Veronika, skatīdamās uz Randalfu. "Nez, kā tas būtu varējis notikt?"

"Viņš to glabā ieslēgtu smagā kastē, kas piestiprināta pie garas ozolkoka pults gala…"

"Vai pie Sesila, kā viņu agrāk sauca," vītols skumji ierunājās.

"Nabaga mīļais Sesils," skābardis nomurmināja. "Un tagad Osvalds aiziet pa to pašu ceļu."

"Kampiens ļauj man izlasīt vienīgi pa atsevišķam vār­dam no burvestību grāmatas," Rodžers Grumbainais tur­pināja. "Un ari tad tikai no tās vienas burvestības, kuru viņš grib burt. Tā, redzi, vajadzīga vesela mūžība, lai sa­vītu kopā pat vienkāršāko maģiju."

Džo nopūtās. Katru reizi, kad viņa cerības sasparojās, Rodžers Grumbainais tās atkal sagrāva. Ne jau tā, ka Džo taisītos padoties. Vēl ne…

"Kā ir ar atslēgu?" viņš jautāja. "Ja grāmata ir ieslēgta, tad jābūt atslēgai, ar ko to «/slēgt."

"Ir atslēga," sacīja Rodžers Grumbainais, skumji papuri­nādams galvu. "Doktors Kampiens to valkā sudraba ķēdītē sev ap kaklu."

Džo novaidējās.

"Nu tā mēs esam darījuši, ko varējām," ierunājās Ran­dalfs. "Dosimies atpakaļ uz apburto ezeru un iedzersim kārtīgi nopelnītu krūzi spļāvienu tējas."

Veronika nospurdza no Rodžera smailās cepures un no­metās viņam uz pleca. "Aizveries, Randalf," viņa sacīja. Mēs tagad neiesim projām, vai ne, Norbert?"

"Protams, ne," atbildēja Norberts.

"Un kas attiecas uz atslēgu," Veronika turpināja, "tad atstājiet to manā ziņā!"

"Jūs atradīsiet doktoru Kampienu viņa Ņirgu mājā tur, aiz tā ligustru dzīvžoga," norādīja Rodžers Grumbainais. "Un, ja tev izdosies dabūt rokā Lielo burvestību grāmatu, tad aizbāz to aiz džempera, atnes man, un es būšu laimīgs savērpt kādu burvestību vien vēlies, jaunekli. Labu veik­smi, un neraizējieties par mani!" Viņš gaisīgi pamāja ar grumbainu roku.

Visi pieci pagriezās un devās projām Norberts, Ve­ronika, Džo un Henrijs (atkal pie pavadas) pa priekšu un Randalfs, negribīgi vilkdamies nopakaļ.

Lai gan vairums koku bija nogāzti, Ņirgu nora nebija pilnīgi skraja. Izcirtumu izraibināja pa kādam mazam, aiz­kustinošam sugas pārstāvim: vītola atvase, zarains akmeņozola krūms, nīkulīga goba… Šķērsojot noru, pārskrienot no viena izstīdzējuša koka pie cita un cerot, ka viņi netiks pamanīti, Džo ievēroja vairākas elfu komandas, katru no tām pārzināja cits važām saistīts burvis, kuras dari­nāja citas milzu koku truša daļas.

"Vai tas nav Bertrams Neticami matainais?" jautāja Veronika, ar spārnu pamādama uz garu, sakumpušu indi­vīdu, kura seju sedza biezas, kuplas cirtas.

Norberts pamāja ar galvu. "Un paskat," viņš teica. "Tur pie tās lielās pakaļkājas. Tas ir Melvins Gaišsārtais."

Džo klusēja. Ieslodzīto burvju izskats nomāca viņu vairāk, nekā viņš būtu gribējis atzīt. Ja viņus visus bija sa­gūstījis tas nelietīgais doktors Kampiens, tad kāda iespēja viņam vēl bija?

"Nenokar degunu," sacīja Norberts, it kā lasīdams viņa domas. "Tas varētu nekad nenotikt."