Jezgas zeme

Kventins deva zīmi burvjiem saspiesties un izbrīvēt vietu jaunatnācējiem. Ar lielu stumdīšanos un kurnēšanu, un krēslu pārbīdīšanu uz paaugstinājuma viņi sasēdās, kamēr doktora Kampiena pirksti satraukti bungāja pa pulti.

Džo un Norberts pamanījās piesēsties rindas galā, Henrijs apgūlās Džo pie kājām, Veronika notupās Norbertam uz galvas, bet Randalfs vēl kavējās pie paaugstinājuma, kamēr Kventins rosījās viņam blakus.

"Lūdzu," Kventins nepacietīgi sauca. "Mazliet pavirzies uz to galu, Kolin. Tā, labi, tagad Bertrams Neticami

matainais un Boriss Plikpauris var pasēsties tālāk. Tad Ēriks Lāsumainais var pārsēsties uz tā krēsla. Ērnij Sa­rauktais, apsēdies tur; Melvin Gaišsārtais, tur… Norbert, piespiedies ciešāk klāt Rodžeram. Tā ir labāk." Viņš nosusināja pieri. "Tagad tu vari apsēsties, Randalf."

"Ak, nevajag tā raizēties," satraukti pasmaidījis, teica Randalfs. "Es ieiešu atpakaļ virtuvē un pagaidīšu jūs visus…"

"Sēdi, Randalf!" norūca doktors Kampiens. Randalfs da­rīja, kā bija likts, un piesēdās blakus Norbertam. "Tā, ja nu mēs beidzot visi esam gatavi," sacīja doktors Kam­piens, bargi nopētījis Randalfu, "gādājiet šurp lielo trusi!"

Simtiem sīku elfu balsu satraukti čaloja, kamēr milzīgā koka konstrukcija tika ieripināta cauri zaļganzilajiem pagalma vārtiem.

īzslējies augstu virs mājas, trusis bija izveidots rūpīgi līdz pat vissīkākajām detaļām. Tam bija lieliska koka ūsas, milzīgas koka ķepas un tā izgrebta koka aste, lai izskatī­tos pūkaina.

"Kventin," ierunājās Kampiens.

Kventins panāca uz priekšu. "Apsveicu, mani mīļie elfi," viņš teica, sacītajam noskanot pa visu noru. "Jūsu darbs šeit ir paveikts."

"Ā-ā," elfi skumji nopūtās vienā balsī.

"Man atliek vienīgi nodot jūs tam visprasīgākajam un visnelokāmākajam vergu uzraugam. Tam vienam, vienī­gajam… doktoram… Kampienam!"

Elfi sāka vētraini aplaudēt.

"Paldies! Paldies!" sacīja doktors Kampiens, paceļot rokas un skatoties uz lielo pūli. "Es esmu pamatīgi jūs nostrādinājis!" viņš teica. "Kaulus lauzēja darba un nebei­dzamas piepūles dienas, tieši tā, kā es tiku solījis…"

"Vēl! Vēl!" kliedza elfi.

"Un šodien es jums to apsolu," doktors Kampiens tur­pināja. "Nākotnē būs vēl daudzi tādi grūti, nogurdinoši, nepateicīgi uzdevumi."

"Urā!"

"Deguni pie tecīlas, pleci pie riteņa, pirksti nodeldēti līdz kaulam!"

"Urā!"

"Bet tagad es pasludinu, ka brīvdienas šeit Ņirgu norā ir beigušās!"

Kventins pagāja uz priekšu. "Lūdzu, dodieties projām pienācīgā kārtībā," viņš šļupstēja, "pārliecinieties, vai esat paņēmuši līdzi personiskās mantas un bagāžu. Paldies."

Visi kā viens elfi piecēlās un gāja atpakaļ cauri mežam. "Mana sāpošā mugura!" viens laimīgi teica. "Burvīgi!"

"Un man ir tik daudz skabargu pirkstos!" teica kāds cits ar smaidu sejā.

"Nekas nevar būt labāks par smaga darba cēlienu," sacīja cits. Viņš noklakšķināja mēli. "Man tagad jāiet atpa­kaļ pie šūšanas Goblinpilsētā."

"Viss labais reiz beidzas," ar skumju nopūtu sacīja vēl kāds cits.

"Daudz darba bez kārtīgas piepūles padara Džeku par stulbu elfu," atbildēja viņa biedrs.

Elfi kolonnās gāja laukā pa zaļganzilajiem vārtiem un lēkā­dami devās cauri mežam, trallinot, cik skaļi vien varēja.

"Priecājos redzēt mazo pīkstuļu muguras," norūca spē­cīgs osis.

"Jā, laimīga vaļā tikšana!" nokliedza kāda durstīga priede.

"Un nenāciet atpakaļ!"

Elfu mežā atkal valdīja klusums, vienīgās skaņas bija vēja šņākoņa zaros un tālīna strauta burbuļošana. Ozola galotnē Brenda atvēra vienu aci. Paskatījās lejup, viņas seja noskaidrojās.

"Ošņa," Brenda sacīja. "Man šķiet, ka viņi ir projām."

Ņirgu norā doktors Kampiens vēl turpināja sanāksmi. Kad nu elfu publika bija projām, viņš pagriezās un vērsās pie burvjiem un sagūstītajiem viesiem sev aiz muguras.

"Viņi teica, ka es esot traks," viņš paziņoja.

"Esi arī," Randalfs nomurmināja.

"Viņi teica, ka to nav iespējams paveikt. Bet es, doktors Kampiens no Ņirgu noras, esmu pierādījis, ka viņi kļū­dījās."

Viņš pagriezās un ar plašu žestu norādīja uz milzīgo trusi.

Džo paskatījās. Tas izskatījās absurdi: viena auss garā­ka par otru, ķepas nesamērīgi lielas un greiza izteiksme purnā. Koka radījuma pamatnē bija atkāries lūkas vāks, no zemes uz to veda pakāpieni.

"Esmu izmēģinājis visu, lai satriektu Ragainā Barona pils sienas," sacīja doktors Kampiens. "Dziedošos aizka­rus. Noburtos skapjus…"

"Es jau tev teicu, ka aiz tā visa slēpjas doktors Kam­piens," Veronika pačukstēja Džo.

"Bet šoreiz," doktors Kampiens turpināja, "es gūšu pa­nākumus ar maldināšanu, kur brutālam spēkam nekas nav izdevies!" Viņš uz brīdi apklusa. "Šī truša iekšpusē ir slepena telpa, kurā tiks paslēpta izlases nodaļa, ko es esmu sagatavojis," viņš stāstīja, jautri ņirgdams. "Trusis tiks atstāts ārpus pils sienām kā labas gribas dāvana no manis baronam, kurš, neko nenojaušot, ievilks to iekšā. Kad pulkstenis nositīs pusnakti, mana nodaļa izlēks ārā un…" Kampiena zilās acis kā neprātā uzplaiksnīja. "Es kļūšu par Jezgas zemes valdnieku!"

Viņš vērsās pie Rodžera Grumbainā. "Rodžer, animāci­jas burvestību, ja drīkstu lūgt."