Jezgas zeme

Rodžers piecēlās kājās, izskatīdamies savādi neaizkus­tināts no Kampiena runas, un pagāja uz priekšu. Pārējie burvji raudzījās cits uz citu un pusbalsī murmināja. Rodžers apstājās pie paaugstinājuma malas, paskatījās augšup uz trusi un pacēla rokas. Viņš izrunāja garu un sarežģītu maģisko formulu. Nākamajā mirkli riteņi četros stūros pa­griezās, un trusis paripoja uz priekšu.

Džo aiz brīnumiem aizrāvās elpa.

"Jā!" uzvaroši iekliedzās doktors Kampiens. "Tas darbo­jas! Es esmu ģēnijs!" Viņš paskatījās apkārt mežonīgām acīm un aptaustīja kaklā pakarināto sarūsējušo svilpi. "Pienācis laiks," viņš paziņoja, "iekāpt trusī!"

"Ne tik strauji, Kampien!" viņam aiz muguras atskanēja balss. Milzīgs svītraini rozā kaķis pārlēca pāri zaļganzilajiem vārtiem un drāzās paaugstinājuma virzienā. Asmenim mir­dzot spožajā rīta saulē, tam mugurā sēdēja karotājprincese.

"Ošņa!" iekliedzās Džo.

"Brenda!" iesaucās Randalfs.

"Īīīīk!" iespiedzās Kventins, ielēkdams Norbertam klēpī, kad Brenda, apmetuši salto, nolēca priekšā doktoram Kampienam.

"Atbrīvo šos cilvēkus, ļaunais pesteli!" viņa ierēcās.

"Nemūžam!" uzkliedza doktors Kampiens.

"To mēs vēl redzēsim," sacīja Brenda, platiem soļiem iedama uz priekšu. Ar apžilbinošu zibsni viņas asmens šķēla gaisu. Žviks, žviks, žviks. Doktora Kampiena manti­ja driskās nokrita uz grīdas.

Viņiem priekšā stāvēja neliels rozā rotaļu lācītis ar zilām acīm un druknām ķepām. Visi aiz pārsteiguma noelsās.

"Ko?" izdvesa Džo, gandrīz neticēdams tam, ko redzēja.

"Vai es tevi neesmu redzējis kaut kur agrāk?" domīgi jautāja Rodžers Grumbainais. Viņš pagriezās pret Randalfu. "Vai tas nav…? Vai tev kādreiz nebija…"

"Aizveries… Vai, piedod man, kungs."

"Tipiski," sacīja Veronika. "Mēģini to vēl noklusēt. Kad vienreiz tu visu izklāstīsi?"

Brenda riņķoja apkārt doktoram Kampienam ar apmul­sušu izteiksmi sejā. "Dīvaini," viņa sacīja. Vai ļaunajiem pesteļiem vajadzētu būt ar rozā spalvu un lielām, zilām acīm? Vai šis ir tas briesmīgais doktors Kampiens, no kura tu tik ļoti baidījies, Rūdolf?"

"Tu nu esi īstā, kam vajadzētu runāt!" atbildēja Ran­dalfs. "Tev bija dūša papēžos, ieraugot pirmo elfu!"

"Jā, tā gan," nosarkusi atzina Brenda un atkal pievērsa uzmanību doktoram Kampienam. "Tu esi ārkārtīgi ne­rātns lācītis, un es tevi iepliķēšu pa tavām rozā ausīm."

"Un sitīsi viņam pa ķepām," teica Bertrams Neticami matainais.

"Un sadosi viņam pa dibenu!" piebilda Ērnijs Sarauktais.

"Un…"

Doktors Kampiens drūmi skatījās apkārt. "Tu domā, ka esi baigi stiprā ar savu lielo, smailo ieroci un ar savu lielo, svītraino kaujas kaķi, ja? Nu, man tev padomā kāds jau­nums…" Viņš paņēma mazo, sarūsējušo svilpi, kas viņam karājās kaklā, pielika to pie lūpām un spēcīgi iepūta tajā.

Fīlip!

Kādu brīdi nekas nenotika. Visi skatījās apkārt cits uz citu. Tad ar skaļu krah Ņirgu mājas durvis atsprāga vaļā un ducis vienādu lācīšu precīzas doktora Kampiena kopijas visādā ziņā piesoļoja pie paaugstinājuma.

"Mans slepenais ierocis!" doktors Kampiens ierēcās. "Kutinātāju nodaļa!"

Burvju vidū tūlīt sākās murdoņa. "Kā darbs tas ir?" prasīja Rodžers Grumbainais. "Tikai burvis spēj paveikt tādu burvestību. It kā ar doktoru Kampienu vien nebūtu diezgan nelaimes!"

*'Es ne," korī ierunājās Bertrams Neticami matainais un viņa brālis Boriss Plikpauris. "Es arī ne," piebalsoja Ēriks Lāsumainais, Ērnijs Sarauktais un Melvins Gaišsārtais.

Rodžers bargi lūkojās uz burvi rindas galā. "Ak, Kolin!" viņš sacīja. "Kā tu varēji!"

Kolins Nenoteiktais nelaimīgi saviebās un pašļūkāja kājas. "Piedodiet," viņš klusi teica. "Es tikai gribēju tikt pamanīts."

Brenda iespurdzās. "Nekas," viņa sacīja, ciešāk satver­dama zobenu tā, ka viņas muskuļi nodrebēja. "Atstājiet tos manā ziņā."

Lācīši soļoja uz viņas pusi, lielajām, zilajām acīm nikni kvēlojot.

"Es esmu cīnījusies ar milžiem un lauzusies ar raganām. Es esmu kāvusies ar kārpaino zarnu rijēju no…"

Pēkšņi nodaļa sadalījās uz pusēm. Seši no lācīšiem metās virsū Brendai un seši pārbiedētajam Ošņām. Brenda pastreipuļoja atpakaļ. Lācīši sāka kutināt.

"MI un žē!" viņa iesmējās, nomezdama savu lielo zobenu. "Rimstieties! Īī-hīī-hīī! Lasieties nost no manis! Ha-ha-ha.."

Pa to laiku pārējie seši padarīja lielo kaujas kaķi tikpat nevarīgu kā viņa saimnieci. īsā brīdī abi bija aiz smiek­liem bezpalīdzīgi un vārtījās pa zemi, tverot pēc elpas un asarām plūstot pa seju.

"Sasieniet viņus," pavēlēja doktors Kampiens.

Brenda tika piekalta pie četrām milzu lodēm un ķēdēm, bet Ošņa tika sasiets kā cālis, tādējādi aizdomīgi atgādinot doktora Kampiena viesistabas aizkarus.

Kampiens triumfēja. "Nekas mani tagad neapturēs!" viņš ņirdza. "Jezgas zeme būs mana!" Viņš atmeta galvu atpa­kaļ un ņirdza skaļi un nepatīkami. "Hiī-hn-hn-hīī-hīī!"

.

10

"Kutināšanas nodaļa, mier-rāā!" doktors Kampiens uz­kliedza.

Kutināšanas nodaļa nostājās miera stājā, rozā spalvai mirdzot spožajā saules gaismā; viņu zilās acis dzalkstīja. Doktors Kampiens nosoļoja gar ierindu, šur tur sakārto­dams kādu ausi vai notraukdams no pleca pūku.

"Lieliski," viņš ņirdza. "Lieliski!"