Jezgas zeme

Rodžers Grumbainais nolika grāmatu uz pults un atvēra to. Džo pavirzījās tuvāk, lai labāk redzētu. Lielajai bur­vestību grāmatai bija novalkāti, zili vāki ar vidū ievilktu rāmīti, kurā bija rakstīts: Rodžers Grumbainais, Galvenais burvis, Apburtais ezers, Jezgas zeme. Priekšmets: BUR­VESTĪBAS. Džo tā atgādināja kādu no viņa skolas burt­nīcām, tikai bija piecreiz lielāka.

Rodžers pāršķīra dzeltējošās lapas, kas visas bija klātas ar dīvainiem, melniem simboliem un ķeburiem, sarež­ģītām anotētām diagrammām sarkanā, zaļā un zelta krāsā, ar pantos izkārtotiem vārdiem tādā valodā, kādu Džo nekad agrāk nebija redzējis.

"Karotā/varoņa atsaukšanas burvestība," sacīja Ro­džers, palūkodamies uz Džo. "Redzi, es neesmu aizmirsis, jaunekli. Tā, kur mēs palikām?" Viņš pāršķīra vēl pāris lapu. "Staigājošo akmeņu burvestība… Skapju bur­vestības; dažādi… Ā, te mēs esam. Es…" Viņš strauji ievil­ka elpu. "Bet kas tad tas?"

"Kas ir kas, kungs?" nevainīgi jautāja Randalfs.

"Tieši tā lapa, kas man vajadzīga, ir izplēsta," sacīja Ro­džers Grumbainais. Ko tas nozīmē?"

"Vai tu viņam pateiksi, vai arī man pateikt?" iejautājās Veronika.

"Pateikšu viņam?" vaicāja Randalfs. "Ko viņam pa­teikšu?"

"Randalf!" iekliedzās Veronika. "Es tevi esmu piesegusi pietiekami ilgi! Es tevi brīdinu es esmu gatava dziedāt kā kanārijputniņš!" "Nu labi!" Randalfs iesaucās. "Es to atzīstu! Tā visa ir mana vaina." Viņš vēlreiz iebāza roku kabatā un izvilka četrkārt pārlocītu pergamenta gabalu. Viņš to uzmanīgi atlocīja un pasniedza Rodžeram Grumbainajam.

"Tas ir burvestības trūkstošais gabals," sacīja Rodžers. "Varbūt tu gribētu paskaidrot."

Randalfs savilka seju grimasē. "Tas notika, kamēr tu biji projām Tērpu konvencijā Goblinpilsētā," viņš iesāka. "Tu atceries, kungs."

"Jā, jā," ātri teica Rodžers. "Nu, un kas tad ir?"

"Nu, tā," turpināja Randalfs. "Es… es… es nevarēju novaldīties, kungs. Tā gulēja tur uz galda. Tā es to paņē­mu un atvēru… un…"

"Nevar būt," Rodžers viņu pārtrauca pieklusinātā, šaus­mu pilnā balsī. "Tu lietoji Lielo burvestību grāmatu."

"Jā, lietoju," piesarkdams atbildēja Randalfs. "Es… es izmēģināju animācijas burvestību."

"Ak, Randalf!" iesaucās Rodžers Grumbainais. "Iesā­cējam tā bija pārāk grūta burvestība."

"Tagad es to zinu, kungs," nošņaukādatnies sacīja Ran­dalfs. "Es… es to izmēģināju pie…"

"Nesaki man!" Rodžers viņu pārtrauca. "Tu to izmē­ģināji pie tās savas bērnības rotaļlietas Čārlija Kampiena!"

"Es dodu priekšroku vārdam doktors, ja tu neiebilsti," stīvi piezīmēja Kampiens.

Randalfs nokaunējies pamāja ar galvu. "Jā," viņš teica. "Jā, es to izdarīju. Kā gan kaut kas tik mīksts un apkampjams, un glīts varēja pārvērsties par tādu briesmoni?"

"Maģija var būt sarežģīta," sacīja Rodžers Grumbainais, prātīgi pamādams.

"Viņš bija traks!" Randalfs turpināja. "Viņš sagrāba bur­vestību grāmatu. Es mēģināju viņu aizkavēt. Mēs vilkām to katrs uz savu pusi. Viss, ko es atceros, ir plīstošs troksnis

un tas, ka es nokritu, satvēris šo lapu. Kad es paskatījos apkārt, Lielā burvestību grāmatā bija projām un es biju palicis ar karotājvaroņa atsaukšanas burvestību. Manuprāt, pārējo tu vari iedomāties." Randalfs nokāra galvu. "Bet es mēģināju visu vērst par labu. Goda vārds, mēģināju."

"Un notikumu gaitā padarīji visu vēl sliktāku un slik­tāku," asi teica Veronika.

"Jā, tā gan," maigi sacīja Rodžers Grumbainais. "Neesi pārāk skarba pret viņu, Veronika. Es domāju, ka Randalfs ir devis sev labu mācību, vai ne, manu zēn?"

"Jā, kungs," lēnīgi teica Randalfs.

"Un tu droši vien esi vecākais burvju māceklis, kāds vien ir bijis. Domāju, ka mums pienācis laiks piešķirt tev pašam savu mājaslaivu, Randalf, un beidzot padarīt tevi par īstu burvi. Kā tev šķiet?"

"Ak kungs!" iesaucās Randalfs. "Mani par īstu burvi! Ar pašam savu mājaslaivu. Vai tu to dzirdēji,

Veronika?"

Veronikai izdevās pasmaidīt.

Tobrīd no mājas pakaļgala istabas atskanēja caururbjošs kliedziens. "Kampien! Kventin! Kur jūs esat?"

Doktors Kampiens nodrebēja. Kventins nervozi norija siekalas. "Vai dieniņ," viņš teica, satraukti nodrebinājies. "Es biju piemirsis Ingridu!"

"Atnesiet man brokastis!" viņa pieprasīja. "Smaržīgo tēju un va­feles ar cukura glazūru. Tūlīt!"

"Es nevaru," Kventins nomurmināja. "Es vienkārši nevaru to vairāk izturēt…"

"Ja tu mani uz brīdi atvainotu, Džo, es par to parū­pēšos," sacīja Rodžers Grumbainais, šķirstīdams lapas. "Goda vārds, ir labi, ka burvestību grāmata ir atgūta."

Viņš apstājās pie Apburtās princeses burvestības, pacēla rokas un, lasīdams no nodzeltējušām lappusēm, pusbalsī sāka izrunāt īsus buramvārdus.

"Kampien, es vairāk neatkārtošu!" Ingrida spiedza. "Kventin! Kven…" Balss pēkšņi apklusa, un to aizstāja zema, griezīga krākšana.

"Tā," teica Rodžers Grumbainais. "Cieši aizmigusi. Un tā viņa paliks guļam, līdz no burvju miega modinās viņas mīļotā balss."

"Mīļotais! Ragainais Barons!" īgni ierunājās doktors Kampiens. "Es viņam sūtīju izpirkuma vēstules citu pēc citas, un viņš neatbildēja ne uz vienu pašu. Es izdarīju viņam pakalpojumu, ja tu man jautā."