Jezgas zeme

Pāris no tiem priekšnojautās ari ieņirdzās. Doktors Kam­piens sasniedza ierindas beigas un atkāpās.

"Kutināšanas nodaļa!" viņš kliedza. "Jūs esat izlases spēks, un jūs nedrīkstat izrādīt nekādu žēlastību. Jums būs jāpaslēpjas lielajā trusī, kurš ar maģijas palīdzību tiks nogādāts Ragainā Barona pilī. Kad būsiet pils mūru iekš­pusē, jums jāsagaida tumsas iestāšanās, visu laiku ievēro­jot pilnīgu klusumu. Tas nozīmē: nekādu ņirgšanu, nu­mur Septītais!" Septītais lācītis rindā apspieda ņirgas. "Kad sitīs pusnakti, jums jāiznāk no truša un jāpārņem pils. Jebkura pretošanās ir jāuzveic ar ārkārtēju kutināšanu, ja nepieciešams, līdz nāvei!"

Lācīši bezkaislīgi pamāja, viņu spalvainajās rozā sejās neparādījās ne miņas no kādām emocijām.

"Labu veiksmi, Kutināšanas nodaļa," doktors Kampiens uzsauca. "Virzienā uz trusi!"

Glīti pagriezušies, lācīši devās uz priekšu, maršējot vienā solī pēc doktora Kampiena izkliegtām komandām. "Kreiso, kreiso, kreiso!"

Džo bezpalīdzīgi noskatījās, kā Kutināšanas nodaļa tuvojās lielajam trusim. "Vai tiešām mēs neko nevaram darīt?" viņš jautāja. "Brenda? Randalf? Rodžer?"

Brenda pažvadzināja ķēdes un paraustīja plecus. "Piedod, Džo, tie mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu," viņa teica.

"Es zināju, ka tā ir slikta doma," purinādams galvu, sacī­ja Randalfs. "Mums nemūžam nevajadzēja doties šajā bezcerīgajā misijā. Es tagad varētu būt mājās un sasedzies savā karaliskā izmēra gultā, ja nebūtu jūs visu."

"Aizveries, Randalf!" uzsauca Veronika.

Džo pievērsās Rodžeram Grumbainajam. "Vai tu kaut ko nevari darīt, kungs?" viņš jautāja. "Kā visspēcīgākais un svarīgākais Jezgas zemes burvis."

Rodžera seja sagrumbojās krokainā smaidā. "Neuztrau­cies, jaunekli," viņš mierinoši teica. "Es jau esmu darījis."

"Bet es nevaru beigt uztraukties," sacīja Džo. "Ja Jezgas zemi pārņem doktors Kampiens, tad kā es vispār jebkad tikšu mājās?"

Pirmais no Kutināšanas nodaļas zilacainajiem rozā ro­taļu lācīšiem tuvojās pakāpieniem, kas veda augšup uz milzu trusi. Doktors Kampiens sekoja, Kventins atradās viņam blakus.

"Iedomājies tikai, Mildred," teica netālu stāvoša kastaņa savai māsai. "Vini nocirta Ednu un Deirdri, lai uzbūvētu to milzīgi lielo koka trušveida priekšmetu."

"Tas ir apkaunojoši, Millisent," skanēja atbilde.

"Ja tas nozīmē, ka esam redzējuši doktoru Kampienu aizejam," teica liels, žuburots koks aiz kastaņām, "tad tas būs bijis tā vērts."

"Tev nav sirds, Bernard," satraucās kastaņas. "Tu esi ciets kā sarkankoks."

Pirmais lācītis bija ticis līdz kāpņu vidum. Animētā truša riteņi raustījās, vēlēdamies doties uz priekšu. Džo sirds skaļi sitās. Kuru katru bridi visa Kutināšanas nodala pazudīs iekšā trusī, doktors Kampiens nostiprinās lūku un viņi būs projām prom uz Ragainā Barona pili.

Tobrīd Džo saklausīja klusu nopūtu. Paskatījies lejup, viņš pamanīja kaut ko mirdzam pie kājām. Viņš ieskatījās ciešāk, un viņam aizrāvās elpa. Jo tur, viegli sitot pa Rodžera Grum­bainā augstpapēžu ādas zābakiem, bija maza tējkarotīte.

Džo to uzreiz pazina!

Pēc smalkajiem rotājumiem uz kāta viņš zināja, ka tā ir tā pati, kum viņš bija atradis pēc galda piederumu skrējiena; tā pati, kuru viņš vēlāk bija redzējis starp pūķienes Margo bagātībām. Tagad tā bija te. Bet kādā veidā? Un kāpēc?

Rodžera Grumbainā seja sakrunkojās. "Tieši laikā," viņš sacīja. "Kur ir pārējie?"

Tējkarote nopūtās un sagrieza mazu pirueti. Tā palieca savu kau­siņu atpakaļ pret to pusi, no kuras bija ieradusies. "Paskat!" iesaucās Džo. "Tur tie ir!" Parādoties no meža ieloka, uz priekšu nāca liela galda piederumu armija. Tur bija naži, dakšas un karotes, gaļas cirvji un smeļamie kausi, rīves un standziņas tie visi žvadzēja pāri klajumam putekļu mākonī, pusdienas sau­lē spoži mirguļojot sudraba asmeņiem, kausiņiem un za­riem.

Rodžers Grumbainais pievērsās tējkarotei. "Tagad viss ir tavā zinā," viņš teica.

Tējkarote klusi nopūtās, viegli nolēca lejā pa paaug­stinājuma kāpnēm un uzkāpa uz akmens. Tā viegli pie­sita, liekot aizvien kuplākajām galda piederumu rindām nostāties miera stājā. Tad tā nodejoja mazu deju, pamājot vispirms uz trusi, tad uz Kutināšanas nodaļu, un beidzot nolēca zemē, vedot galda piederumu armiju uzbrukumā.

Naži draudīgi sasita kopā asmeņus, dakšas trinkšķināja zarus un karotes šķindināja kausiņus, dodamās pretī iebiedētajam doktoram Kampienam un šausmu pārņem­tajam Kventinam.

"Kutināšanas nodaļa!" Kampiens iekliedzās augstā balsī. "Palīgā-ā-ā!"

Nodaļa nokūleņoja atpakaļ lejā pa kāpnēm un izveidoja ciešu apsardzi ap savu vadoni. Galda piederumu rindās uz priekšu draudīgi panāca gaļas nažu rinda, pa to laiku bars izlases dakšu un zupas karošu sadrūzmējās aizmu­gurē. Olu griezējs veda kūku dakšiņas un zivju nažus gar vienu pusi, bet mazs sudraba zobu bakstāmais (ar iegra­vētu vārdu Saimons) otrā pusē izvietoja iesmus un sma­gos smeļamos kausus. Kutināšanas nodaļa bija ielenkta. Un, tā kā katrs glābšanās mēģinājums ātri tika atsists ar naža bikstīšanu vai dakšas dūrienu, vai sitienu pa spal­vainu ķepu ar karoti, tie neko nespēja darīt.