Jezgas zeme

Mirkšķinot acis spožajā gaismā, Džo skatījās apkārt. Viņi bija nokļuvuši mazā bezlogu pagrabā ar ūdeni uz grī­das un zaļu pelējumu uz sienām. Vienā stūri mētājās ķēžu kaudze; ķēdes bija piestiprinātas pie lielām dzelzs lodēm. Citā stūrī bija kāpnes. Smagi soļi, kas tuvojās pa gaiteni, atbalsojās pagrabā.

"Bifeļudibeni…"Norberts satraukti nožagojās. "Kāds nāk!"

Randalfs paslēpās aiz Norberta. Soļi kļuva skaļāki, tiem pievienojās balss.

"Goda vārds, Kolin," tā šļupstēja, "cik reižu man tev jā­saka, lai tu neniekojies gar burvestību grāmatu."

Pāris smailu kurpju un mirguļojošas zeķbikses parādījās kāpņu augšgalā, tām sekoja spoža, sarkana žakete, bāla seja, matu loka uz pieres… Figūra apstājās un izdvesa smalku spiedzienu. "Tu neesi Kolins Nenoteiktais!" viņš teica.

"Kventin!" iekliedzās Norberts.

Tievā, švītīgā figūra ievilka elpu. "Norbert?" viņš ievai­cājās.

Randalfs iznāca no slēptuves milzim aiz muguras. "Kventin!" viņš sacīja. "Ko tu šeit dari?"

Kventins piekārtoja matus. "Es tagad strādāju pie dok­tora Kampiena," viņš paskaidroja.

"Pie doktora Kampiena?" Randalfs jautāja, un mute viņam pārsteigumā pavērās.

"Un tā visa ir tava vaina, Randalf," teica Kventins. "Tu atvilki mani šurp uz Jezgas zemi, pat neprasot manu piekrišanu. Vienu mirkli mana pasaule bija cukura gla­zūra un karameļu krēms, nākamajā tu mani iegrūdi tajās neglītajās bruņās un pierunāji doties tajā briesmīgajā mi­sijā. Un tad!" viņš sašutis sauca. 11 Tad tev pietika nekau­nības aizmukt projām un pamest mani pie pirmajām briesmu pazīmēm."

"Izklausās pazīstami," nomurmināja Džo.

"Labi, ka tad garām nāca doktors Kampiens," Kventins turpināja. " Viņš man šo to pastāstīja par tevi."

Randalfs pietvīka.

"Pieļauju, ka viņš var būt tas ļaunais prāts; kas cieši apņēmies pārņemt savā varā pasauli, tomēr viņš vismaz novērtē mani…"

"Mukt projām?" pārjautāja Ran­dalfs. "Es nemaz nemuku projām, manu mīļo Kventin. Es izpildīju taktisku flanga manevru, ko burvji sauc par…"

"Par glābšanos," Veronika iespn da vidū. "Tas pats vecais stāsts!':

"Ak nestrīdēsimies," teica Nor­berts. "Kven-tin," viņš izmnāja vārdu lēnām, sasizdams rokas un laimīgi smaidī­dams. "Kā tev klājas?"

Kventins nogludināja savu spožo žaketi un sakārtoja savu pieres cirtu. "Nevaru žēloties," viņš atbildēja. "Pal­dies par apjautāšanos, Norbert… Nu, bet tā Ingrida! Viņa ir briesmone un viņa ne brīdi nerimstas! Pirmais no rīta un pēdējais vakarā ir tikai: "Kventin, dari to!" un "Kventin, dari šo!" Es pats nezinu, vai es nāku, vai es eju." Viņš teatrāli apklusa, tad pamāja uz važu kaudzi. "Bet pietiks runāt par mani," viņš sacīja. "Visi uzlieciet sev važas un sekojiet man."

Randalfs nosprauslājās. "Un ja nu mēs negribam, ko tad, Kventin?" viņš jautāja.

"Tad es pateikšu doktoram Kampienam," atbildēja Kven­tins.

"Tūlīt atgriezīšos," teica Randalfs, steigdamies pāri pa­grabam un nostiprinādams vienu no važām sev ap potīti. Pārējie negribīgi sekoja viņa piemēram.

Kad visi bija gatavi, (pat Veronika, kurai bija pašai sava maza bumbiņa un ķēde,) viņi pacēla savas smagās dzelzs lodes un kāpa augšā pa kāpnēm.

"Uz kurieni tu mūs ved?" nemierīgi jautāja Randalfs.

"Jūs drīz vien redzēsiet," atbildēja Kventins.

Kāpņu augšgalā viņi devās pa šauru gaiteni, kas veda uz doktora Kampiena saulstaru dzeltenuma virtuvi. Visur atradās garnētas rituļmaizītes.

Norbertam aizrāvās elpa. "Kventin, tu esi mākslinieks!"

"Un tu esi mīļums, Norbert," atbildēja Kventins, atvēr­dams virtuves durvis. "Visi uz šejieni, un uzmanīgi ar to dzelzs lodi, Randalf!"

Viņi sekoja Kventinam ārā pa virtuves durvīm tālāk Ņirgu mājas pagalmā. Tas bija milzīgs (vismaz triju futbola laukumu lielumā, Džo nodomāja) un pilns ar simtiem elfu. Viņiem priekšā bija garš paaugstinājums, uz kura septiņos krēslos sēdēja septiņi burvji, katram pie potītes bija piestiprināta lode un ķēde, un uz kura atradās pults; aiz tās stāvēja neliela auguma personāžs maisveida drēbēs. Viņš atradās ar muguru pret viņiem un kliedza augstā, jocīgā balsī.

"Kventin! Mēs visi gaidām!"

"Es nāku, kungs," Kventins atsaucās. "Tu nemūžam neuzminēsi, kas iekrita lūkā."

"Tas nevar būt kā-viņu-sauc, viņš ir te," pagriezdamies sacīja doktors Kampiens.

"Nē, kungs, ne Kolins Nenoteiktais. Skaties!" Viņš palai­da Randalfu un pārējos uz priekšu.

Kapuces ēnā divas caururbjošas, zilas acis uz brīdi aiz brīnuma iepletās, tad draudīgi samiedzās. "Tā, tā, tā," sacīja doktors Kampiens. "Vai tik tas nav Randalfs Gudrais! Pagājis ilgs laiks, Randij, mans vecais draugs. Pārāk ilgs laiks! Ja es nezinātu, es būtu zvērējis, ka tu vairies no manis!"

Džo sarauca pieri. "Jūs pazīstat viens otai?" viņš pār­steigts jautāja.

"Protams, pazīst," teica Veronika.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Man būs prieks ar tevi vēlāk papļāpāt," viņš sacīja. "Bet šobrīd man ir lielāki pasākumi prātā." Viņš uzgrieza tiem muguru.