Jezgas zeme

"Nē, nē," turpināja Rodžers Grumbainais. "Randalfs ir ļoti jauns māceklis. Viņš pat vēl nav nokārtojis burvestību priekšeksāmenus, vai ne, Randalf?"

"Nē, kungs," atbildēja Randalfs, aiz apjukuma kaunīgi piesarkdams.

"Es jau tev teicu!" uzvaroši paziņoja Veronika, uzspurgdama no Randalfa cepures malas. "Es jau tev teicu, ka kādudien tevi atmaskos."

"Veronika, vai tā esi tu?" apjautājās Rodžers Grum­bainais. "Cik glītas izskatās tavas spalvas."

"Ak, kungs," kā reibonī teica Veronika. "Vai tu tiešām tā domā?"

"Un, ja iedomājas, ka tu veici visu šo ceļu, lai mani iz­glābtu…" sacīja Rodžers Grumbainais. "Esmu aizkusti­nāts. Tiešām esmu."

Randalfs papurināja galvu. "Bet kā tas notika, kungs?" viņš vaicāja. "Liels, varens burvis kā tu tiek nolaupīts. Es nesaprotu."

"Es nedomāju, ka mums jāiedziļinās sīkumos, Randalf," ātri ierunājās Rodžers Grumbainais, viņa grumbām veido­jot dziļas krokas. "Pirmkārt, man nemūžam nevajadzēja iekāpt tajā drēbju skapī, bet tajā bija visai pievilcīgs vakartērps, kas gadījuma pēc iekrita man acīs…"

Norberts nervozi nožagojās. "Izrotātas biksītes, izrotā­tas biksītes…"

"Kā tu zināji?" jautāja Rodžers, tumši pietvīkdams. "Nu tā, iekams es apjēdzu, durvis aizcirtās un doktors Kampiens pagrieza atslēgu. Tad viņš lika mani transportēt uz Ņirgu noru tā draņķa iekšpusē, jupis rāvis viņa lielās, zilās acis!"

Džo nodrebinājās. "Vai tu nevarēji likt lietā kādus burvju vārdus?" viņš jautāja.

"Nebija laika," paskaidroja Rodžers Grumbainais. "Tas viss notika vienā mirklī." Viņš nopūtās. "Kopš tā laika mēs kopā ar citiem burvjiem esam atslēgām saslēgti."

"Un kurā vietā paredzēta truša galva?" vaicāja Randalfs, pamādams koka konstrukcijas virzienā.

"Augšgalā pašam trusim," sacīja Rodžers Grumbainais.

Randalfs sarauca pieri. "Es biju domājis kam tā ir domāta?"

"Tā ir daļa no doktora Kampiena pēdējā viltīgā plāna," paskaidroja Rodžers Grumbainais. "Diemžēl tas ir viss, ko viņš man pateica. Jūs jau zināt viņš ir galīgi jucis."

Viņiem visapkārt elfu komandas dzīvespriecīgi turpi­nāja iesāktos darbus, strādājot pie sevis svilpodamas. Cirta un ēvelēja, skrūvēja un nagloja. Veidoja atsevišķas koka konstrukcijas, kas pabeigtas tika padotas tālāk pa elfu ķēdi pāri laukumam un augšā pa stalažām, kur tās tika pienaglotas vietā.

Klajuma malās satraukti murmināja koki.

"Es būšu nākamais, es vienkārši to zinu," asarainā balsī teica sēru vītols.

"Drosmi, Lūkas," sacīja blakus augošais skābardis. "Ja mums ir lemts aiziet, mēs aiziesim ar cieņu."

"Auf" iekliedzās netālu stāvošais ozols, kad elfi uzbruka tā stumbra pamatnei ar cirvju cirtienu zalvi. "Paliec sveika, ļaunā pasaule!"

"Tagad viņi ķeras klāt -Osvaldam," vītols iešņukstējās. "Cik tālu mēs esam nonākuši. Ja vien tas resnais pasteig­tos un darītu kaut ko."

"Viņš!" nosprauslājās skābardis. "Viņš neko nedara steigā!"

"Varu tev tikai piekrist, Noris," teica ērkšķaina vilk­ābele. "Pusi laika pavada sēdēdams!"

Pat pa to laiku, kamēr koki pie sevis kurnēja, Ran­dalfs atkal ērti iekārtojās uz lielās dzelzs lodes, kas bija pieķēdēta Rodžeram Grumbainajam pie kājas. Viņš pacēla acis uz burvi. "Kad nu mēs esam te, kā tu gribētu, ko lai mēs darām?"

Rodžers Grumbainais sa­rauca pieri, dziļas krunkas izvagoja to. "Ko lai da­rāt?" viņš pārjautāja. "At­klāti sakot, es neesmu īsti drošs, ko jūs varē­tu darīt. Kā es jau teicu jaunajam karotājvaronim…

Viņš uzsmaidīja Džo, acu kakti­ņiem bīstami sakrokojoties. "Kā tu teici, kā tevi sauc?" "Džo," atbildēja Džo. "Džo Barbariskais," piebilda Veronika.

"Tieši tā," sacīja Rodžers Grumbai­nais. "Kā jau es teicu Džo, lai cik pateicīgs es būtu jums, ka esat nākuši visu šo ceļu, jūsu ceļojums nav bijis nepieciešams. Mani nav jāglābj."

"Vai dieniņ, cik žēl, es tiešām biju gatavojies te aizkavēties," jautri čaloja Randalfs. Viņš piecēlās kājās. "Tomēr, ja tu esi pilnīgi drošs, kungs, mēs tevi tā arī

atstāsim. Tiksimies atkal mājaslaivā." Viņš pagriezās pret Džo un Norbertu. "Nāciet, jūs abi divi," viņš teica. "Mēs te neesam vajadzīgi. Nāc, Veronika," viņš piebilda, uzsiz­dams pa cepures malu.

"Pagaidiet vienu brīdi!" sašutis iesaucās Džo. "Vai jūs kaut ko neesat piemirsuši?"

"Tu dzirdēji, ko Rodžers teica," Randalfs viņam sacīja. "Viņam nav vajadzīga mūsu palīdzība."

"Tā tas var būt," atbildēja Džo. "Bet man ir vajadzīga viņa palīdzība!"

Rodžers Grumbainais pagriezās pret viņu, sejā parā­doties rūpju krunkām. "Tev vajadzīga?" viņš jautāja.

"Ak, tas ir sīkums," steidzīgi ierunājās Randalfs. "Iesim, Džo. Tu redzi, ka Rodžeram Grumbainajam ir tik daudz darāmā…"

Bet Džo uz to neielaidās. "Man ir vajadzīgs īsts burvis, kas nogādātu mani mājās," viņš sacīja Rodžeram, runā­dams pāri Randalfa teiktajam, kurš raustīja Džo aiz pie­durknes un aicināja viņu iet. "Randalfs atsauca mani uz Jezgas zemi, bet šķiet, ka viņš neprot nosūtīt mani atpa­kaļ. Es te esmu bijis veselu mūžību! Mūžību un vēlreiz mūžību! Es esmu kāvies ar briesmīgiem milžiem, cīnījies ar uguni spļaujošiem pūķiem…"

"Mazliet pārspīlēts," nomurmināja Randalfs.