Jezgas zeme

"Kā tev šķiet, kāpēc es visu šo laiku klaiņāju pa Zie­meļu tukšainēm?" šņukstēja Brenda, seju iespiedusi rokās. "Tāpēc, ka es slēpos no tiem nejaukajiem, mazajiem radījumiem un mēģināju uzveikt savas bailes. Un man likās, ka man tas ir izdevies. Tiešām likās. Es domāju, ka es beidzot esmu gatava atgriezties Jezgas zemē, bet nē… Nē!" Elsas raustīja viņas spēcīgo augumu. Blakus viņai Ošņa bēdīgi smilkstēja par savas kundzes ciešanām.

"Āāh, ieklausieties viņā!" teica ozols.

Pēkšņi, noguruma pārņemts, Randalfs smagi apsēdās zemē.

"Man jau visu laiku likās, ka ar to tavu karotājprincesi ir kaut kas mazliet dīvains," ierunājās Veronika.

"Nu tad tā," paguris sacīja Randalfs. "Viss beidzies. Pa­metam misiju. Mēs tikpat labi varam atgriezties mājās."

"Atgriezties mājās?" plosījās Džo. "Tieši to es biju iecerējis darīt un es nerunāju par mājaslaivu lidojošajā ezerā!"

"Bet mēs nevaram," iebilda Randalfs. "Nevaram bez mūsu karotājprinceses."

"Mēs varam, un mēs to izdarīsim!" apgalvoja Džo, galvu pacēlis, acīm starojot. "Kas attiecas uz mani, es tagad atsakos padoties. Ne tagad, kad esam atnākuši tik tālu.

Mēs esam izlauzušies cauri mežam. Mēs esam atraduši Ņirgu noru. Tagad pienācis laiks darīt to, ko mēs esam nākuši darīt. Mēs atbrīvosim Rodžeru Grumbaino. Mēs atradīsim to Lielo burvestību grāmatu. Un mēs iznīcinā­sim doktoru Kampienu!"

"Bravo!" blakus iesaucās augsts lazdu krūms. "Tās ir cīņas gara pilnas runas, kādas man patīk dzirdēt."

"Gluži manas domas, Dolores. Ir laiks, lai kāds saceltos pret to spožacaino mazo briesmekli!"

Džo izvilka zobenu un pacēla to augstu gaisā. "Kas ir kopā ar mani?" viņš uzsauca.

"Es esmu kopā ar tevi!" Veronika atsaucās.

"Ziedkāpostu siers. Spārnotie rieksti!" sacīja Norberts. "Atvainojos, žagas!" Viņš pasmaidīja. "Es gribēju teikt, es esmu kopā ar tevi, Džo. Es esmu kopā ar tevi katru ceļa soli."

Visi pagriezās pret Randalfu. "Un tu?" jautāja Džo.

Randalfs izslējās sēclus, viņa sejā atspoguļojās bēdīga padošanās nezināmajam. Viņš papurināja galvu. "Es to nožēlošu," viņš sacīja. "Tas ir pilnīgi pret manu veselo saprātu, tāpēc nevainojiet mani, kad viss saies grīstē…"

"Tātad?" neatlaidās Džo.

"Labi," piekrita Randalfs. Viņš piecēlās kājās. "Bet tu ej pa priekšu."

.

8

"Uzbrukumā!" Džo ieaurojās. Vicinot zobenu virs gal­vas, Džo izbrāzās no koku aizsega un skrēja pāri attīrīta­jam klajumam. Henrijs sekoja viņam pa pēdām, satraukti riedams. Elfi spiedza un traucās pazust no ceļa.

Burvis pacēla acis no lielās, saburzītās papīra loksnes savās rokās, un, viņam pakustoties, smago ķēžu posmi nošķindēja. "Nevar būt!" viņš iesaucās, acīm spoži iemir­dzoties. "Tas ir karotājvaronis!" Džo apstājās viņam priekšā.

"Varbūt pats tāds kā paīss, bet tas ir brīnišķīgs vairogs!" Viņš uzsmaidīja Džo. "Kas tevi atvedis šurp?" "Atnācu tevi glābt," aizelsies sacīja Džo. "Atbrīvot tevi." "Āā-āāh!" atskanēja monotons pīkstošu balsu koris, un Džo, paskatījies apkārt, redzēja dažādas elfu sejas rau­gāmies uz sevi. "Neņem viņus vērā," teica Rodžers Grumbainais. Viņš sasita rokas. "Turpiniet savu darbu!" viņš skarbi uzsauca.

"Tūlīt, kungs!" viņi atsaucās, atgriezdamies pie dažāda­jiem darbiem. "Ar prieku!"

"Dedzīgas, mazas būtnes," sacīja Rodžers Grumbainais. "Prieks būt noteicējam pār tādiem."

Džo sarauca uzacis. "Tu gluži gan neizskaties kā notei­cējs," viņš teica. "Ar šo lodi un ķēdi…"

"Es zinu," sacīja Rodžers, skatīdamies uz savām važās iekaltajām kājām. "Briesmīgi apnicīgi," viņš teica. "Tomēr nav iemesla uztraukties. Viss tiek kontrolēts."

"Vai tiešām?" pārsteigts jautāja Džo.

"Jā gan," atbildēja Rodžers Grumbainais, noslēpumaini piesizdams pie deguna sāna. "Protams, man nav vaja­dzīga glābšana, lai gan tā bija bezgala liela uzmanība, ka tu to piedāvāji. Izstāsti man, no kurienes īsti tu pa­rādījies?"

Džo pagriezās. Norberts tuvojās, un Randalfs, nešaubīgi visai nokaunējies, nāca aiz viņa. "Es esmu kopā ar viņiem," Randalfs sacīja. "Mēs esam devušies misijā."

Rodžers Grumbainais pacēla acis. Viņa seja pārsteigu­mā sagrumbojās. "Norbert?" viņš jautāja. "Norbert, vai tas esi tu?"

"Jā, kungs," atbildēja Norberts, soļodams uz priekšu.

"Cik jauki tevi atkal redzēt, Norbert," teica Rodžers Grumbainais. "Tik tiešām. Un cik ārkārtīgi gudri no tavas puses, ka tu veici visu šo ceļu, lai mani izglābtu."

"Ak, tas jau nebiju tikai es. kungs," kautrīgi paskaidroja Norberts.

"Kas ir tas aiz tevis?" Burvis apklusa un savilka seju tādā izbrīnā, ka pat grumbām uzradās grumbas. "Tas taču nav jaunais Randalfs, ko?"

Ar piesarkušu seju Randalfs paskatījās no Norberta aizsega. "Sveicināts, kungs," viņš sacīja, runājot tik lēn­prātīgi, kā Džo vēl nekad nebija dzirdējis viņu runājam.

"Tā, tā, tā," teica Rodžers Grumbainais. "Kas to būtu domājis? Ka tu spētu noorganizēt to visu!"

"Tas nebija tik grūti," paskaidroja Džo. "Galu galā viņš ir burvis."

"Burvis?" skaļi iesmejoties, pārjautāja Rodžers Grum­bainais. "Ak, manu mīļo, jauno karotājvaroni, šis Randalfs nav burvis."

"Viņš nav burvis?" neticēja Džo.