Jezgas zeme

Viņi bija notupušies aiz kupla ligustra tieši priekšā mājai, gaidīdami, kad Randalfs viņus panāks. Džo palūko­jās pāri mazajiem vārtiņiem. Ik pa solim izvietotu akmeņu taka veda uz krāšņi rotātu koka namiņu. Blakus durvīm

auga sārtas rozes, un katram logam bija zaļganzili slēģi ar sirdsveida atverēm.

"Tad tas ir Ņirgu nams?" jautāja Džo.

"Kampiena ļauno darbību nervu centrs!" sacīja Ran­dalfs, kad, skaļi elšot, bija panācis viņus.

"Ne tik skaļi," nočukstēja Veronika. "Viņš mūs sadzirdēs."

Tobrīd no Ņirgu mājas iekšpuses atskanēja aizcirtušos durvju blīkšķis.

Doktors Kampiens stāvēja ārpusē pie Ingridas istabas. "Viņa padarīs mani pilnīgi un galīgi traku!" viņš novai­dējās. "Tev būs jātiek ar viņu galā, Kventin. Man ir ticis viss, ko es varu izturēt."

"Bet, kungs," iečinkstējās Kventins.

"Pietiek!" atcirta doktors Kampiens, zilajām acīm lies­mojot. "Es iešu uz savu istabu un negribu tikt traucēts. Vai tu mani saproti?"

Kventins nelaimīgs pamāja ar galvu.

"Labi!" teica doktors Kampiens, draudīgi ņirdzot. "Jo ļaunāk tev pašam, ja nesaproti." Viņš aizsoļoja pats savas guļamistabas virzienā, iegāja iekšā un aizcirta durvis ar lielāku spēku nekā jebkad.

BLAUKT!

"Kādam ir slikts noskaņojums," Veronika pačukstēja Džo. "Es tikai ielūrēšu iekšā, vai ceļš ir brīvs. Gaidi manu signālu."

Džo drūmi pamāja. Papagailiene aizlidoja, nozibot kā zila švīka. Viņš vēroja, kā Veronika lidinās gaisā un ap aiz­slēģoto logu. Viņa nolaidās uz loga dzegas, ieskatījās pa sirdsveida caurumu, tad pagriezās un pamāja ar spārnu.

"Aiziet," sacīja Džo. "Mēs ejam iekšā."

Galvas pieliekuši un plecus uzrāvuši, Džo un Henrijs, Norberts un Randalfs pārskrēja pie mājas un pievienojās Veronikai pie loga. Zemās saules gaismā viņu ēnas bija garas. Viņi pietupās. "Ko ai vari redzēt?" Džo čukstus jautāja.

"Paskaties pats." Veronika pamāja uz caurumu. "Es do­māju, ka tas ir viņš."

Lēnām, piesardzīgi, sirdij dauzoties un kājām drebot, Džo iztaisnojās un ielūkojās istabā. Tā izskatījās pēc bērn­istabas ar rotaļlietām un spēlēm, un tur, spilgti dzeltenā gultā gulēja neliels augums, ietērpts maisveida drēbēs. Gulētājs bija cieši aizmidzis un klusi krāca. Ķēdītē viņam ap kaklu ēnas mirdzināja mazu sudraba atslēdziņu; blakus tai, uzvērta vecā aukliņā, karājās tāda kā aprūsējusi svilpe.

"Tam jābūt viņam," Džo nočukstēja. "Tur ir tā atslēga. Bet kā lai mēs to dabūjam, viņu nepamodinot?"

"Atstāj to manā ziņā," teica Veronika, uzlidodama no dzegas un iesprau­coties pa caurumu. Džo aizturēja elpu un no­skatījās, kā viņa nolaidās uz spilvena blakus gulo­šajai figūrai un, cenšoties nepamodināt gulētāju, pazuda viņa kapuces ēnainajās krokās.

Doktors Kampiens sa­rāvās, noņurdēja un pa­griezās. "Man kut, Kven­tin," viņš iesmējās miegā. Džo aizturēja elpu.

Nākamajā mirklī Veronika parādījās no kapuces, turēdama knābī sudraba ķēdīti. Savicinājusi spārnus, viņa pacēlās gaisā, pārlidoja pāri istabai un vēl­reiz izspraucās pa sirdsveida caurumu.

"Braši, Veronika!" Džo satraukti nočukstēja.

Randalfs paņēma atslēgu. "Vēl viss nav galā," viņš teica. "Aiziet."

Pieliekuši galvu, viņi aizzagās apkārt līdz mājas priekš­pusei un, palūrējuši pa vēstuļu spraugu, vai tur neviena nav, pamēģināja atvērt durvis. Tās bija vaļā. Viņi uz pirkst­galiem iegāja iekšā.

Džo paskatījās apkārt. Salīdzinājumā ar vakara saules zeltaino mirdzumu ārpusē, istaba, kurā viņš atradās, slīga ēnā. Lēnām viņa acis pierada pie pusgaismas. Rožu pumpura tapetes nesaderējās ar zaļganzilajiem, krokotajiem aizkariem. Oranžo paklāju rotāja lielas, spilgtas margrietiņas.

"Paskat," Džo neatlaidīgi iečukstējās. "Tur."

Visi pagriezās pret stūri stāvošo pulti, uz kuras bija piestiprināta aizslēgtā kaste. Randalfs pamāja ar galvu.

"Tad aiziet," čukstēja Veronika. "Atslēgsim burvestību grāmatu un iesim prom no šejienes!"

Turēdamies cieši kopā, viņi šķērsoja istabu un nostājās pie pults. Džo turēja Henriju cieši pavadā un, piespiedis pirkstu pie lūpām, atgādināja viņam, lai cieš klusu. Vero­nika nolaidās lejup un uzmetās Norbertam uz pleca. Ran­dalfs paspēra soli uz kastes pusi.

Viņš pacēla atslēgu. Viņš ielika to smagajā piekaramajā slēdzenē. Viņš pagrieza to…

"VĀĀĀĀĀf"

Grīdai zem viņiem pēkšņi atveroties, pieci nelaimīgie dēkaiņi iegāzās tumsā. Viņi krita zemāk, zemāk un zemāk.

"VĀĀĀĀ…" Lūka atkal aizkrita ciet.

Skanēja saucieni "Ūū/f" "Au!" un "Aizvāc savu elkoni man no auss!", kad vispirms Norberts, tad Randalfs, tad Džo, tad Henrijs nokrita cits citam virsū uz akmens grī­das mitrā, piesmakušā, pilnīgi tumšā istabā zem mājas.

Džo izķepurojās no locekļu mudžekļa un piecēlās. Viņš pavērās apkārt. Tomēr šoreiz viņa acīm nebija jāaprod ar gaismu, jo tādas nebija. Ne stariņa. Ne clzirkstelītes.

"Ko nu?" Džo nomurmināja.

.

9

Pēkšņi atskanēja klikš, un gaisma iedegās. Tad bija dzir­dams, kā tiek atvilkti sarūsējuši aizbīdņi un kā čīkstot atveras smagas durvis.