Jezgas zeme

"Uzliec trumuli, māt, neizlaid no acīm. Mēness ir blēdis…"

Randalfs pagriezās apkārt un, šausmu pārņemts, ska­tījās uz milzi. "Norbert!" viņš iesaucās. "Tu taču neesi… Tu to neesi darījis…"

"Es domāju, tu pārliecināsies, ka viņš to ir darījis," pie­zīmēja Veronika.

"Gabalos astoņas!" teica Norberts, un sejā viņam parā­dījās apjukums. "Gabalos astoņas… deviņas… desmit za­ļas pudeles, visas skrien pa gaileni…"

"Tu to darīji, ja?" Randalfs jautāja. "Tu dzēri no čalojošā strauta."

Norberts skumji pamāja ar galvu.

"Pēc tam, kad es īpaši tev piekodināju to nedarīt," Ran­dalfs nopūtās. "Tas ir viss, kas mums vajadzīgs," viņš teica. "Čalojošs milzis."

"Dubļu kūkas un asi kociņi… Es… Es atvainojos," sacīja Norberts. "Bet es biju tik izslāpis… Piektdiena. Otrdienas bērns ir pilns ar kūkām…" Viņš savieba seju, ar rokām aizspieda sev muti un nobēdājies paskatījās apkārt.

"Neraizējies," teica Brenda. "Tas pāries."

"Bet kad?" Norberts murmināja. "Kur? Kad? Garstulma zābaks?"

"Kad Daba aicinās," uzmundrinoši sacīja Brenda, uzsiz­dama milzim pa muguru.

Džo iesmējās.

Norberts paņēma rokas nost. Viņš sarauca pieri. "Tu domā, kad man vajadzēs… vā… vā… Villijs Vinkijs, skrie­dams cauri…"

"Tieši to viņa domā, Norbert," sacīja Randalfs. "Un līdz tam laikam es būtu pateicīgs, ja tu darītu visu iespējamo, lai ciestu klusu. Zagšus iešana un klusums ir veiksmīgas misijas iezīmes. Tu taču gribi, lai mūsu misija būtu veik­smīga, vai ne?"

"Mm-hmm, "atsaucās Norberts, dedzīgi mādams ar galvu un rokas atkal piespiedis pie mutes.

"Tad dosimies tālāk," paziņoja Randalfs. "Brenda, ej pa priekšu!"

Turēdamies cieši kopā, bezbailīgie ceļotāji turpināja gaitu cauri Elfu mežam, cik ātri vien varēja, un tas, patei­coties Randalfa aizvien biežākām apstāšanās reizēm, ne­maz nebija ātri. Elsdams un pūzdams viņš būtu apsēdies uz katra koka celma, pie kura piegāja, ja nebūtu Brendas, kas viņu mudināja uz priekšu.

' "Tagad nav tālu. kungs," viņa teica, satverdama viņu pie elkoņa un virzīdama projām no īpaši aicinoša dižskā­barža celma abiem priekšā. "Vēl tikai mazliet tā…"

"Es nevaru," Randalfs nostenējās, smagi apsēzdamies, susinot pieri un tverot gaisu. "Man… vajag… atpūsties…"

"Braši, Resnīt," sarkastiski sacīja Veronika. "Tu esi pār­spējis pats savu rekordu. Pagājis mazāk par minūti kopš iepriekšējā celma."

"Mu… mu… muļķības," Randalfs elsa. "Mēs esam gājuši jūdzēm. Vai tā nav, Brenda?"

"Es gan neteiktu, ka jūdzēm," iebilda Brenda. "Un var­būt tu varētu mēģināt neapstāties gluži tik bieži, Rūdolf."

"Aiziet, Randalf," iedrošinot sacīja Džo. "Tu to vari."

"Jums jau nekas," saņemdamies žēlojās Randalfs. "Bet jums nav tādas vārīgas kājas kā man. Es jums saku, mans mazais pirkstiņš beidz mani nost…"

"Nemaz nerunājot par viltīgām atrunām!" Veronika iespraucās starpā.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

"Nu nē, tiešām!" atbildēja Veronika. "Ko tu mēģini ap­mānīt?"

"Mēs ar to nekur netiksim," sacīja Džo. Viņš pagriezās pret Norbertu. "Vai tu vari viņu nest?"

Milzis pamāja, rokas vēl joprojām stingri piespiedis pie mutes.

"Es nekāpšu Norbertam uz pleca," iebilda Randalfs. "Zari te ir ļoti zemu."

Džo nopūtās. "Varbūt viņš tevi varētu nest kukuragos," viņš ieminējās.

"Ļoti atbilstoši," Veronika ieķiķinājās.

"Ja nu tu uzstāj," Randalfs teica. Viņš piecēlās no celma un nostājās aiz milža. Norberts pietupās. Randalfs stīvi uzlēca viņam uz muguras. "Īīk!" viņš iekliedzās. "Norbert, es slīdu nost!"

Norberts apsvieda rokas aiz muguras, parāva Randalfu uz augšu un atbalstīja viņu no kāju apakšpuses.

"Tā ir labāk," Randalfs sacīja.

"Pankūka, pelikāns, valzirgs, trompete," Norberts runā­ja, spēcīgi nosarkdams. "P… piedod, kungs," viņš mur­mināja. "Es… cenšos…"

"Tu vari to pateikt vēlreiz," ieteica Veronika.

"… nepateikt… neko… stulbu… enik, benik, sikelsā, ma­žors, minors, doktors Kamp…"

"Tagad pietiek, Norbert!" iesaucās Randalfs, pats savām rokām aizspiezdams milzim muti. "Un nesiekalojies!"

"Tā, ja mēs visi beidzot esam gatavi, es domāju, mums vajadzētu kustēties!" ierunājās Brenda savā labākajā karotājprinceses balsī. "Uz kuru pusi, Rupert?"

"Visi sekojiet man," pašapzinīgi teica Randalfs. "Es pa­zīstu šo mežu kā savus piecus pirkstus. Ej tikai pa labi… Pa labi, Norberti" viņš uzsauca, kad milzis pagriezās pa kreisi. "Tā, pareizi. Un mēģiniet turēties līdzi. Nekādas slaistīšanās aizmugurē!"

Džo sekoja Norbertam cieši pa pēdām, Henrijs vēl aizvien pavadā rikšoja viņam blakus, un Veronika sēdēja uz pleca. Ošņa klusi gāja aiz viņiem. Brenda ar izvilktu zobenu un modri ieplestām acīm noslēdza gājienu.

Un tā viņi turpināja iet un iet. Tālāk un tālāk, un tālāk… Saule pacēlās augstu, šķērsoja debesis un sāka atkal ceļu lejup. Un tomēr viņu ceļojums ritēja tālāk. Reizēm Nor­berts, kam bija grūti nesiekaloties, kas lika Randalfa rokām slīdēt, atkal atsāka buldurēšanu. Tomēr lielāko tiesu viņi gāja klusēdami, līdz…

"Kaut kas ir greizi," teica Džo.