Jezgas zeme

Brenda pielēca kājās. Norberta trīs acis atsprāga vaļā. Veronika nopūtās un izvilka galvu no spārna apakšas. Džo sakustējās, piecēlās sēdus un paskatījās apkārt.

"Kas notiek?" viņš iesaucās.

"Šķiet, ka mūsu kaujas dzīvnieki bijuši mazāk modri, • nekā mēs cerējām," purinādama galvu, teica Brenda.

Džo lūkojās apkārt uz necaurejamo rupjas mizas sienu, kas viņu ietvēra. "Koki!" viņš noelsās. "Tie ir kustējušies!"

"Mazais tagad ir pamodies," atskanēja kāda balss.

Džo satrūkās. Norberts pārsteigts paskatījās apkārt. "Tas koks," viņš sacīja. "Tas runāja!"

"Āā, tas ir tas lielais briesmonis, kas nocirta man zaru," teica cits.

"Un man!" "Un man!" "Un man!" atskanēja sašutušu balsu koris.

"Man nepatīk, kā tas izskatās," drūmi sacīja Brenda. "Varbūt burvis Roberts varēs piesaukt kādu spēcīgu bur­vestību, lai dabūtu kokus nost no ceļa."

"Es ar to nerēķinātos," nomurmināja Veronika, uzspurgdama gaisā. "Jums visiem ir vajadzīgi spārni."

"Eu, viens no viņiem zūd projām," teica garš dižskābardis.

"Tas ir tikai papagailis," viņa kaimiņš atsaucās. "Pilnīgi nesvarīgs."

"Nesvarīgs!" ieķērcās Veronika, pagriezdamās gaisā un nomezdamās Norbertam uz galvas. "Daru jums zināmu, ka es esmu visas šīs operācijas galvenais objekts!"

"Šķiet, ka tas resnais, kurš sēdēja uz Eteles tantes, ir at­bildīgs par visu," atskanēja kāda balss. "Protams, kad viņš neguļ."

"Es drīz par to parūpēšos," norūca milzu zirgkastaņa, palaizdama zalvi kastaņu to cietajās, durstīgajās čaulās. Tie nokrita Randalfam uz galvas, liekot viņam pārsteigumā satrūkties. "Ūū! Vai! Au!"

"Nu viņš zinās, kā vazāties apkārt pa Elfu mežu," koks līksmi nomurmināja.

Randalfs pietrausās kājās un cēli iztaisnoja savu smailo cepuri. "Šķiet, ka gadījies kāds pārpratums," viņš iesāka. "Mēs esam devušies svarīgā misijā un te tikai pārlaidām nakti." "Pārlaida nakti, viņš saka. Ak, kas tam tipam par ne­kaunību!" iesaucās kāda apvainota balss. "Kā viņam būtu paticis, ja mēs ielauztos viņa mājā un aizdedzinātu viņam bārdu?"

"Un sēdētu uz viņa Eteles tantes!" piebilda cita.

"Viņam tas nepatiktu," no dziļuma atskanēja balss. "Ne­maz ari ne. Aiziet, Bert, uzmet viņam zaru!"

"Ko tu vēl gaidi, Ronald?" jautāja Brenda. "Raidi burves­tību!"

"Ja vien," ieteicās Veronika.

"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs. Kāpēc tu nedari kaut ko derīgu, bet tikai sēdi te? Dabū kādu palīdzību!"

"Kādu palīdzību?" vaicāja Veronika. "Draudzīgus meža cirtējus? Vai varbūt baru apmācītu dzeņu?"

Brenda izvilka zobenu. Norberts drudžaini aptaustīja cirvi. Džo satvēra savu zobenu un atkāpās līdz Randal­fam. Laukums ar katru mirkli šķita saraucamies mazāks.

"Un ko gan viņi ar tiem domā darīt?" kāds vecs plūškoks pavīpsnāja. "Mūsu ir pārāk daudz, un viņu ir pārāk maz."

"Ak, kāpēc es ļāvu jums sevi pierunāt, lai dodos šajā neprātīgajā misijā?" vaimanāja Randalfs. "Kāpēc es biju iedomājies, ka mēs jebkad varēsim nonākt līdz Ņirgu no­rai un iznīcināt doktoru Kampienu? Kas par muļķi es esmu bijis!" Viņš iešņukstēdamies noslīga uz ceļiem.

"Vai viņš teica iznīcināt doktoru Kampienu?" viens no kokiem pārsteigts jautāja. "Vai teica? Ko tu dzirdēji, Enid?"

"Ak, Ešlij, tu taču nekad neklausies!"

"Tā viņš teica," atskanēja skarba balss. "Viņš noteikti teica izn īcināt."

"Bet tas būtu brīnišķīgi," sacīja kāda cita. "Varbūt mums galu galā vajadzētu laist viņus vaļā."

Randalfs pārstāja vārtīties pa zemi, vaimanāt un paskatījās augšup. Ar tādu kā šļūcošu, čabošu, ņurdošu troksni koki

lēnām atbrīvoja ceļu. Pamazām pavērās šaura aleja, pa kuru, kad tā bija pietiekami plata, Randalfs un pārējie varēja iziet. Randalfs pacēla savu cepuri un zizli un izrieza krūtis.

"Es tev teicu, ka tas bija tikai pārpratums," viņš sacīja Brendai. Veronika nolaidās lejā un apsēdās viņam uz cepures. "Man jāatzīst tavs pārākums, Randalf," viņa teica, "tu noteikti savērpi kādu burvestību tiem kokiem."

"Nāciet, Norbert, Džo," uzsauca Randalfs, soļodams uz priekšu. "Netūļājieties. Mums ir svarīgs uzdevums veicams Ņirgu norā!"

.

6

"Aiziet!" satraukti kliedza skaļa balss. "Aiziet!"

Pārējie pievienojās. "Svied!" "Aiziet, svied!" Tad kori at­skanēja: "Viņam sejā! Viņam sejā!" Tam sekoja klaigas, gaviles un uzmundrinājuma saucieni.

"Es gaidu!" viena balss pārkliedza pārējās. "Lai man tiek!"

Uz brīdi bija klusums, kam sekoja skaļš, šļakstošs PIAUKT! Un ar lielām gavilēm pūlis rēcot apliecināja at­balstu.

Ragainais Barons, kas bija klausījies ārpusē, pagriezās pret savu kalpotāju. "Izklausās, ka šovakar savācies jautrs bars, Benson," viņš teica.

"Tiešām, kungs," piekrita Bensons, satverdams viņu pie elkoņa. "Bet, kā jau es teicu, pēdējā izpirkuma vēstule, kungs. Tev to tiešām vajadzētu izlasīt. Re, skaties… Šoreiz tur rakstīts, ka viņi nodomājuši darīt kaut ko pavisam nelietīgu, ja tūlīt neatbildēsi uz viņu prasībām. Tie sāks ar viņas kāju nagiem, tad turpinās ar roku nagiem un tad…"

"Ne tagad, Benson," izklaidīgi sacīja Ragainais Barons. Tobrīd durvīm otrā pusē atskanēja vēl viens PLAUKT! un smieklu vētra. Viņš uzskrullēja ūsas, iztaisnoja mirdzošo ragaino bruņucepuri un sakārtoja mirdzošās zeķbikses.