Jezgas zeme

Viss zem viņa aiztraucās zaļi brūnā jūklī. Zeme tuvojās. Priekšā viņš varēja redzēt Randalfu un Norbertu kopā ar Veroniku, kas bija atgriezusies viņam uz galvas, un Brendu viņam blakus, un līdzās viņiem kaut ko, kas izskatījās pēc milzīga, svītraina rozā kaķa, kurš apošņāja šausmu pārņemto Henriju.

Džo smagi nokrita zemē, apvēlās apkārt un pacēla acis uz pārējiem, kas skatījās uz viņu. "Tas bija vienreizēji!" viņš noelsās.

Henrijs nolaizīja viņam seju.

"Braši darīts, kungs," sacīja Norberts, palīdzēdams viņam piecelties kājās.

"Priecājos, ka kādam tas patika," īdzīgi novilka Ran­dalfs, notraukdams putekļus no saburzītās smailās cepu­res un iztaisnodams pievienoto lietussargu.

"Nevis kā dažiem," nicīgi teica Veronika. "Tu spiedzi kā smirdcūkas sivēns. Nekad neesmu bijusi tik nokaunējusies."

Brenda panāca uz priekšu. "Braši paveikts," viņa silti sacīja. "Man jāatzīstas, kad es pirmo reizi tevi ieraudzīju, man radās šaubas. Bet tu ķēries pie uzdevuma ar prasmi un apņēmību kā īsts karotāj varonis!" Viņa ar smago roku uzsita Džo pa plecu. "No mums iznāks lieliska komanda no tevis un manis. Tam nelietim ar burvestību grāmatu nav ne mazāko izredžu."

Spēcīgi nosarcis zem bārdas, Randalfs iespraucās starp viņiem abiem un pabīdīja Džo sāņus. "Protams, kad viņš ieradās pie manis, viņš nebija nekas," Randalfs sacīja. "Es viņam iemācīju visu, ko viņš zina." Viņš pieglaimīgi uz­smaidīja Brendai. "Un tu zini, kā mēdz teikt: karotājvaronis ir vienīgi tik labs, cik labs ir viņa skolotājs."

Brenda sarauca pieri. "Ir kaut kas tāds, ko nevar iemā­cīt," viņa sacīja. "Piemēram, varonība." Viņa pagāja tam garām un satvēra Džo aiz elkoņa. "Nāc, Džo Barbariskais. Tu jāsi man blakus uz Ošņas."

Kad Brenda ielēca seglos, lielais, svītrainais rozā kaķis sāka murrāt. Viņa pasniedzās lejup un uzvilka augšā Džo, kas vienā padusē turēja saņemtu Henriju. Tad Brenda pievilka grožus, un prom viņi bija. Norberts sekoja ar Randalfu uz viena pleca un Veroniku uz otra.

Randalfs nebija apmierināts. "Tev tiešām ir kaulaini pleci, Norbert," viņš īgni žēlojās. "Jāsēž kā uz akmeņu maisa." Viņš aizkaitināti nosprauslājās. "Ja Džo pasēstos mazliet augstāk, esmu pārliecināts, ka uz Ošņas būtu vieta vēl vienam…"

"Aizveries, Randalf!" uzsauca Veronika.

.

4

"Pasniedz man vēl vienu rituļmaizīti, Norbert," lūdza Randalfs. "Esi nu labiņš."

Norberts, kam uz galvas bija uzmetusies Veronika, pa­sniedzās uz priekšu un parakņājās ceļa grozā, kas visai nedroši bija nolikts uz zāles kušķa Smaržu purva vidū. Šķebinoša, salkana purva migla vijās viņiem apkārt, iekrā­sojot zemo vēlās pēcpusdienas sauli violetu un pārklā­dama visu ar savu pelējuma smaku. Norberts sadabūja rituļmaizīti un sniedza to Randalfam.

"Nē, to ne," iebilda Randalfs, skatīdamies uz Norberta turēto mazo kūciņu ar dzelteni zaļu glazūru. "Es gribēju sārto ar glazētiem ķiršiem un šokolādes skaidiņām."

Norberts sarauca pieri. "Kāds to laikam ir apēdis," viņš sacīja. "Šī ir pēdējā."

"Ja vien kāda nav pielipusi tev pie pieres, Randalf," iesmējusies piebilda Veronika.

"Nu gan!" sapīcis iesaucās burvis. "Es tik ļoti gribēju to rituļmaizīti!" Viņa skanīgās balss dēļ tuvējā zāļu kušķī milzīga sārtā smirdcūka nolaida smaku un uzsprāga sa­trūkusies gāzes varde. "Kas to apēda?" Randalfs prasīja.

Veronika ar galvu pamāja uz blakus esošo zāļu kušķi, kur Brenda bija iegrimusi sarunā ar Džo. " Viņa apēda,"

teica Veronika. "Viņa ir apēdusi pusduci. Iegaumē, tais­nības dēļ jāsaka, tu apsolīji viņai tik daudz rituļmaizīšu, cik vien viņa var apēst."

"Protams, kā jau karotājprincesei un tā tālāk, viņai ne­pieciešams uzturēt spēku," sacīja Randalfs ar sapņainu smaidu. Viņš pievērsās Norbertam. "Labi, Norbert, dod. man to… Norbert!"

Tumši pietvīkdams, Norberts noslaucīja nodevīgās kūkas drupačas un glazūru no mutes. "Pu facīji, ka pu po negibi!" viņš izgrūda, apbērdams Randalfu ar pussakožļātiem rituļmaizītes gabaliņiem.

"Ak, Norbert!" iesaucās Randalfs.

Norberts norija kumosu. "Ir vēl palikušas vairākas puņķumaizes sviestmaizes," viņš izpalīdzīgi teica.

Netālu uzsprāga vēl viena satrūkusies gāzes varde. Tālu­mā pāris smirdcūkas apstājās, ierukšķējās un skaļi nolaida smaku. Vienīgi Brenda un Džo, šķiet, nenojauta, kāds strīds risinās uz blakus zāles kušķa.

"Un šis te" Brenda sacīja, viegli pieskardamās vienam no daudzajiem robiem sava garā zobena asmenī, "bija to­reiz, kad es saskrējos ar Hildu Mataino raganu. Zini, tie viņas zibens spērieni tiešām var būt sāpīgi."

"Ūū, zibens spērieni!" noeļsās Džo. Katrs nākamais Bren­das izklāstītais stāsts atstāja uz viņu aizvien lielāku iespaidu. "Tas izklausās pārsteidzoši!"

"LJn šis," viņa turpināja, vilkdama ar pirkstiem zemāk pa asmeni, "gadījās no tikšanās ar Hariju-un-Lariju bries­mīgu divgalvainu milzi. Viņš bija šaušalīgs radījums, kaut gan nekad neko nevarēja izlemt. Man nācās sasist viņa galvas vienu pret otru." Viņa iespurdzās. "Viņš tik ātri neaizmirsīs karotājprincesi Brendu!"

"Neticami," klusi sacīja Džo. "Tu to visu esi paveikusi!"