Jezgas zeme

"Tam doktoram Kampienam ir daudz par ko atbildēt," dižskābardis nomurmināja, vara krāsas lapām draudīgi plīvojot. "Es… Kāpiet nost no manis!" tas iekliedzās un nopurināja zaru, liekot aizlidot pa gaisu pusducim elfu, kas bija tajā šūpojušies.

Tie nokrita mīkstajā lapu matracī, apvēlās apkārt, pie­lēca kājās, it kā nekas nebūtu noticis, un aizsteidzās pie­vienoties pārējiem. Viņu te bija simtiem. Tūkstošiem!

"Visa apkārtne ņudz!" spalgi iekliedzās kāds elegants sudraba bērzs.

"Es nometīšu zaru un sašķaidīšu galvu tiem mazajiem bļauriem!" ieaurojās kāda veca goba, kas bija iesakņoju­sies čalojoša strauta krastā.

"Sakrokotas golfa bikses, šokolādes karameles, cepti banāni, ap-čī, ap-čī, visi krītiet zemē," strauts čaloja.

"Un, kas attiecas uz tevi," ārdījās vecā goba, "čalo, čalo no rīta, dienu un nakti!" Tā draudīgi nošalca. "Es zvēru, kādu dienu es tevi aizdambēšu!"

Tajā laikā pašā meža vidū, klajumā, kas ar katru dienu kļuva lielāks, bija dzirdami citi trokšņi. Skanēja rībieni un šķindoņa. Griezīgi spalga balss. Padošanās pilna nopūta.

Mājas iekšpusē, ausi piespiedis pie aizvērtām durvīm, stāvēja Kventins Kūku garnētājs. Viņa mati bija mitri, viņa kājas trīcēja. Viņš nebija drošs, cik ilgi viņa nervi to vēl varēs izturēt.

"Uz pieres vēl mazliet īsāk! Un lai būtu taisni! Taisni, tu plānprātiņi" kliedza Ingrida.

Kventins nodrebēja. Šī balss! Tā griezās viņam cauri kā nazis. Viņš nervozi sakrustoja un atkal nolika blakus kājas.

"Muļķi!" viņa rēca. "Tu sevi sauc par frizieri! Es esmu šņaukusi degunu talantīgākos mutautiņos! Es esmu gulē­jusi uz matračiem, kas prasmīgāk prot apieties ar šķērēm nekā tu! Es esmu…"

Kventins ar rokām aizspieda ausis. "Nabaga doktors Kampiens," viņš pieķēra sevi domājam. "Bet no otras puses," viņš prātoja, "kamēr viņa nedod mieru tam, viņa liek mierā mani."

Stundu iepriekš doktors Kampiens bija iegājis viņas istabā, druknajās rokās turēdams šķēres, bārdas nazi un bļodu ar siltu ziepjūdeni. Viņš bija iecerējis izpildīt pirmo no izpirkuma vēstulē minētajiem draudiem noskūt In­gridai galvu. Tomēr notikumi acīmredzot nebija iegrozī­jušies tā, kā doktors Kampiens bija plānojis.

Kventins piesardzīgi paņēma rokas nost no ausīm un ieklausījās.

"Nu redzi, tu tiešām esi labs frizieris, kad papūlies," Ingrida ņurrāja. "Daudz labāk. Es izskatos skaista." Viņa iesmējās. "Vai tev nešķiet, ka es izskatos skaista, doktor Kampien? Tu gribi, lai es izskatos skaista, vai ne?"

Kventins nobālēja. Viņas izturēšanās bija laipna! Tieši tad viņa bija visvairāk bīstama. Viņam uz pieres izspiedās sviedru lāses. Tagad kuru katru brīdi viņa kaut ko vēlē­sies, un, tā kā visi mājas elfi bija norīkoti citos uzdevu­mos, tieši viņam, Kventinam, būs jādabū vai jādara, lai tas

būtu kas būdams. Viņš bēdīgi noskurinājās, atcerēdamies iepriekšējo vakaru. Visu to trīcošo zemeņu želeju! Visu to drāšu vati!

"Smirdcūkas tīrošo pieniņu, tu gribēji teikt, muļķīt," Kven­tins dzirdēja Ingrīdu sakām. Viņa koķeti smējās. Ļaunu nojauzdams, Kventins nodrebēja. "Ak, es to ļoti gaidīšu. Tad tu varēsi man pamasēt muguru, Kampien. Un pēdas arī…"

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Kventins īsi iekliedzās un atlēca nost. Durvīs stāvēja doktors Kampiens, un viņa caururbjošās, zilās acis raudzījās no tumsas.

"Tu mani nobiedēji, s… saimniek," Kventins stomījās. "Es tikai… tikai gribēju apjautāties, vai tu nevēlies kādu… kādu… kādu jauku rituļmaizīti kā vēla rīta uzkodu?"

"Nav īstais brīdis rituļmaizītēm," vēsi atbildēja doktors Kampiens.

"Kampien!" Ingrida dūdoja no istabas. "Steidzies atpakaļ ar to smirdcūku tīrošo pieniņu." Viņas balss kļuva stin­grāka. "Iegaumē, Ingridai nepatīk, ka viņai liek gaidīt."

"Kā lai es to būtu aizmirsis?" izbolīdams acis, sacīja dok­tors Kampiens. "Tu taču nosūtīji to izpirkuma vēstuli, Kventin?" viņš jautāja, nervozi ieņirgdamies. "Tu taču uz­rakstīji, ka mēs viņai noskūsim matus, iegremdēsim viņu

mucā ar smirdcūkas pienu…"

"Un kutināsim viņai pēdas ar slinkum­putna spalvu! Un nerimtīgi bakstīsim viņu ar slapjām zivīm!" Kventins viņu pārtrauca, satraukti vicinādams rokas. "Es tiem uz­rakstīju visu\"

Doktors Kampiens lēni pašūpoja galvu. "Tas Ragainais Barons," viņš

norūca. "Es likšu viņam par to sa­maksāt, lai arī tas būtu pēdējais, ko es daru!"

"Kampien!" iekliedzās Ingrida. "Es gaidu!"

"Nāku, mana daiļava ar uzkasītiem matiem," doktors Kam­piens atsaucās. Acīm kvēlojot, viņš pievērsās Kventinam. "Sadabū smirdcūkas pienu. Atver vārtus, lai uzņemtu mūsu viesus. Un pasaki Rodžeram Grumbainajam, ka tūlīt gribu redzēt tos plānus. Sasodīts, vai man te viss jādara vienam?"

Pa to laiku Elfu meža ziemeļu nomalēs plaša galda pie­derumu kopa gatavojās nākamajam sava episkā ceļojuma posmam. Naži trina asmeņus pret akmeņiem, dakšas asināja zarus, bet smeļamie kausi un karotes pulēja un spodrināja sevi, līdz tur atspoguļojās visi pārējie galda piederumi.

Maza tējkarotīte ar mirdzošiem vijumiem uz spala stāvē­ja uz kāda prāva akmens. Agrā rīta saulē mirguļoja tās sudraba kausiņš, kad to piešķieba sāņus.

Karotīte klausījās.