Jezgas zeme

Viņi nāca no Goblinpilsētas, Troļļu tilta un Apburtā ezera kopā ar sveicienu elfiem, kas jau bija pametuši savus vēstuļu maisus, un tiem elfiem, kas bija iekārto­jušies bedrēs un tagad savāca savus katlus, uzmeta tos mugurā un saplūda ar laimīgo, pļāpājošo pūli.

"Man nekad agrāk nav bijušas brīvdienas!" sauca viens.

"Man arī ne!" atsaucās cits.

"Āā! Tas ir tik aizraujoši!" sauca trešais, kad varenā pūļa priekšgals sasniedza meža malu. Atskanēja kliedziens.

"Elfu mežs! Elfu mežs! Elfu mežs!"

Tajā laikā Ragainā Barona pils krāšņajā Lielajā guļam­istabā pils kungs un pavēlnieks pats Ragainais Barons sēdēja savā milzīgajā gultā ar baldahīnu uz četriem bal­stiem. Viņam klēpī atradās paplāte, uz tās glāzē ar garu kājiņu viena roze un sudraba salvetes gredzens ar iegra­vētiem burtiem RB. Netīra salvete ar tādu pašu puķēm apvītu monogrammu bija aizbāzta viņam aiz pidžamas apkakles. Vienā rokā viņš turēja pusēstu puvuma īrisa ga­balu, otrā krūzi, no kuras malkoja spļāvienu tēju. Kad viņš noslaucīja perlamutra spīduma putas no ūsām, ra­gainā bruņucepure viņam galvā sašķobījās.

Bensons nesen paaugstināts no galvenā dārznieka par Ragainā Barona personisko kalpotāju istabas otrā galā atvilka aizkarus. "Es ceru, ka kungs labi gulēja," viņš sacīja.

"Ļoti labi," Ragainais Barons līksmi atbildēja un nokoda gabalu puvuma īrisa. "Ļoti, mffļoti mfflabi," viņš čāpstināja.

Kopš viņa sieva Ingrida bija pazudusi, Ragainais Barons gulēja kā nosists. Katru vakaru viņš mēdza iemigt, līdzko bruņucepurē tērptā galva pieskārās spilvenam, un pa­modās pēc desmit stundām, juzdamies mundrs un atpū­ties, kad Bensons atnesa viņam brokastis.

Viņš norija kumosu īrisa. "Es redzēju brīnišķīgu sapni," viņš domīgi teica un pasmaidīja pie sevis. Sapnī plikpau­raina Ingrida tika lēni iegremdēta milzīgā mucā ar smirdcūkas pienu. Brīdī, kad viņas apjomīgās pēdas pazuda skatienam, viņš bija pamodies.

"…izpirkuma vēstuli?" viņš dzirdēja Bensonu sakām.

"Par ko tu runā?" jautāja Ragainais Barons.

"Es gribēju zināt, vai kungs ir atbildējis uz izpirkuma vēstuli," Bensons paskaidroja.

"Izpirkuma vēstuli…" Ragainais Barons izklaidīgi atkār­toja, izmaisīdams vēl vienu cukurgraudiņu spļāvienu tējā.

"Jā, kungs, uz izpirkuma vēstuli," apstiprināja Bensons. "Par Baronesi."

"Ā, jā, es esmu mffllmff" viņš čāpstināja, iestūķēdams mutē vēl vienu lielu īrisa gabalu. Viņš skaļi to norija. "Es mēģināju, bet šķiet, ka nevaru atrast nevienu sveicienu elfu. Bet tas nekas." Viņš nopūtās un atlaidās pret lieliem satīna spilveniem. "Es drīz vien ar to nodarbošos."

Bensons apstājās un paskatījās apkārt. "Ja drīkstu būt tik pārdrošs, kungs, vai atceries, kas bija rakstīts izpir­kuma vēstulē? Ja tu neatbildēsi līdz naktij, tie viņai noskūs visus matus."

"Mffllmmff," viņš čāpstināja un klusi noklakšķināja mēli. "Vienkārši šausmīgi."

"Un pēc tam," Bensons turpināja, "tie viņu iegremdēs mucā ar smirdcūkas pienu."

Ragainais Barons sapņaini pasmaidīja. "Ar smirdcūkas pienu," viņš nomurmināja. "Pazemojoši. Nabaga mīļā In­grida. Tiešām, ir neciešami domāt par… Un tagad atnes man svaigu kanniņu ar spļāvienu tēju, esi tik labs. Šī jau sāk atdzist. Un, kamēr tu tur būsi, sarūpē man pāris šķēles pelējušo grauzdiņu."

Tikmēr Elfu mežā turpināja ierasties vēl un vēl elfi. Gaisu pildīja smiekli, dziedāšana un nebeidzama, laimīga čalošana, jo, lai gan Jezgas zemes elfiem tiešām patika viņu darbs, šķiet, viņiem bija uznācis satraukums, kāds pārņem, sagaidot brīvdienas.

Bet šīs nebija parastas brīvdienas. Šīs bija tādas brīvdie­nas, kas patiktu jebkuram sevi cienošam elfam. Tās bija

darba brīvdienas, kurās gai­dīja daudz mokoša, smaga darba. Tas tika piedāvāts. Tas bija tas, ko solīja noslēpu­mainais aicinājums, uz kuru viņi visi bija atsaukušies darba brīvdienas Elfu mežā. Aiz prieka noreibuši, elfi lē­kāja un dejoja, un dziedāja no visa spēka.

"Mēs visi dodamies Elfu meža brīvdienās7" viņi atkal un atkal čivināja. "Mēs visi dodamies Elfu meža brīvdienāsf Mēs visi dodamies Elfu meža… "

"Ak, pierimstiet uz brīdi!" žēlojās garš, īgns, vecs koks, tā mezglainajiem zariem dre­bot.

"Tās pīkstošās, mazās balstiņas duras vai cauri," no­murmināja slaids vītols tu­vējā jaunaudzē.

"Es zinu!" "Tā ir!" "Tiešām gan!" tā biedri piekrita, la­pām trīcot aiz nepatikas, kad elfi mudžēja ap to stumbriem un kāpa tiem uz saknēm.

"Tās griežas cauri kā zā­ģis!" žēlojās garš dižskābar­dis ar plašu lapotni.

"Ak, Bret, nerunā tā!" no­elsās blakus augošie koki.

Kopš doktors Kampiens bija apmeties Ņirgu norā, sim­tiem viņu draugu un radu bija tikuši nocirsti un pārvērsti dēļos, plankās un sijās, skapjos un plauktos, galdos un krēslos. Tagad, tā tika baumots pa vīnogulāju stīgām (vīn­ogulājs, kas sniedzās pa visu mežu, bija briesmīgs tenkotājs), doktors Kampiens bija pavēlējis konstruēt kaut ko milzīgu, kaut ko monumentālu, un (tā tika čukstēts) pil­nībā gatavotu no koka.