Jezgas zeme

"Ko es bez tevis iesāktu, Kventin," teica doktors Kam­piens. "Tagad man jāķeras pie sava plāna." Viņš nobrau­cīja zodu. "Man jāaptver visas iespējas. Jāparedz visas var­būtības." Viņš pacēla acis. "Es domāju par pūķiem. Es domāju par runkuļu marmelādi. Es domāju par mazām, džinkstošām tējkarotēm…" Viņš ieņirdzās un līksmi sa­berzēja rokas. "Tas būs nevainojami, Kventin."

"Oo, tu esi tik ļauns, saimniek," Kventins nomurrāja. Ņirgas kļuva draudošas. "Tu vēl neko neesi redzējis, tici man, Kventin," viņš sacīja. Viņa balss (un ņirgas) kļuva skaļāka. "Un Randalfs vai kāds cits neko nevar darīt, lai mani apturētu! ES, DOKTORS KAMPIENS NO ŅIRGU NORAS, KĻŪŠU PAR JEZGAS ZEMES KUNGU UN PAVĒL­NIEKU!!!" viņš auroja un atmeta galvu neprātīgā triumfā. a Hī-hī-hī-bī-hī-bī-hī-bī…!"

.

2. GRAMATA TE MĪT PŪĶI

.

Prologs

Jezgas zemē bija iestājusies nakts un gaiss bija rāms. Tās trīs mēneši viens violets, viens dzeltens un viens zaļš bija izmētāti augstu tumšajās, skaidrajās debesīs. Tie spoži mirdzēja kā trīs starmeši, metot daudzkrāsainas gaismas un ēnas uz celtnēm, kokiem un Apburto ezeru, kas lidi­nājās gaisā virs ūdenskrituma. Mēneši apspīdēja lielu baru spožu galda un virtuves piederumu, kas stāvēja plašā pus­lokā pie lielas kalnu alas ieejas.

Kreisajā pusē bija nažu nodalījums. Vairākas glītas nažu rindas: daži gludi, daži roboti, daži taisni, daži liekti izkārtoti pēc lieluma no pieticīgiem sviesta nažiem priekš­plānā, tālāk gaļas nažiem, maizes nažiem un virtuves nažiem līdz prāviem gaļas dalāmiem cirvjiem pakaļējās rindās.

Labajā pusē bija karotes, arī sastājušās glītās rindās: vispirms olu karotītes, tad tējkarotītes, tad deserta karotes un zupas karotes un beidzot visai kauslīga garu smeļamo kausu kolekcija, kuri visi centās ieņemt izdevīgāku vietu.

Starp šim sekcijām atradās pārējie. Visi no dakšām, pu­totājiem, iesmiem un lāpstiņām līdz dzirnaviņām un rīvēm, olu griezējiem, riekstu standziņām un ķiploku spiedēm.

Šķita, ka visi gaidīja. Bet ko gaidīja? Likās, ka neviens to nezina. Baumoja, ka maza tējkarotīte esot pazudusi un ka viņiem nevajadzētu sākt, iekams tā neatradīsies. Tomēr gaidīšana lika sevi manīt. Noskaņojums bija saspīlēts. Dakšas dīdījās, karotes stumdījās un grūstījās savā starpā, bet gaļas naži, ar kuriem labāk nekad neielaisties, sāka izrādīties, spiezdamies virsū smeļamajiem kausiem un mēģinādami uzsākt kautiņu ar visiem, izņemot gaļas dalāmos cirvjus.

Vidējās sekcijas priekšpusē -, stīvi turēdamies savrup, nepacietīgi trinkšķēja olu griezējs.

Kad gan tas viss sāksies?

Tieši tad priekšpusē bija kāda sakustēšanās. Cukura stan­dziņas uzpūtīgi aizsoļoja pa putekļaino zemi un uzkāpa uz neliela laukakmens. Krāsainie mēneši atmirdzēja uz to no­spodrinātajiem vijumiem un pinumiem. Standziņas pacēla vienu no savām spailēm un asi uzsita pa akmeni.

Neskaitot olu griezēju, kas uzreiz bija nogaidoši apklu­sis, neviens no galda un virtuves piederumiem nebija pamanījis jaunpienācēju priekšpusē. Standziņas atkal uz­sita, šoreiz uzstājīgāk.

Pāris karošu tuvāk priekšpusei piebikstīja viena otrai un apsauca pārējās. Grupa siera nažu pārtrauca sarunu, pie­šķieba liektos asmeņus un pagriezās uz priekšu.

Cits pakaļ citam visi galda piederumi aprima, līdz bija tik kluss, ka varētu dzirdēt nokrītam zobu bakstāmo.

Centrālās sekcijas priekšpusē atskanēja apslāpēts blīk­šķis, kur sudraba zobu bakstāmais bija nokritis zemē, tam sekoja murmināta atvainošanās, kad tas atkal piecēlās.

Cukura standziņas uzsita pa akmeni trešo reizi un pa­cēla vienu spaili augstu gaisā. Tad, būdamas apmierinā­tas, ka visi pievērsuši uzmanību, plaši pavicināja spaili.

Visi kā viens, galda piederumi sāka spēlēt, un gaiss pil­dījās ar savādu un uzmācīgu sitamo mūziku. Šķindot un žvadzot, klaudzot un rībot galda piederumi sekoja diriģē­jošo cukura standziņu pavēlēm, tagad spēlēt klusi, me­lodiski; tagad pieņemties spēkā, pamazām, pamazām, līdz krāšņam, skanīgam kāpumam.

Tieši tad, kad mūzika taisījās sasniegt skaļāko punktu, tai pēkšņi pievienojās cita skaņa. Tā bija dziļa un čerk­stoša. No tās drebēja zeme. Tā nāca no alas ieejas.

Cukura standziņas atzinīgi pamāja un mudināja galda piederumus spēlēt vēl skaļāk. Galda piederumi paklausīja.

Nākamajā mirklī no alas ieejas piķa tumsas parādījās dūmu grīste, mirdzot mēnešu krāsainajā gaismā. Tā vijās un tinās, un aizpeldēja projām. Tās vietā nāca cita, kamēr dziļā, rībošā skaņa pieņēmās spēkā.

Kaut kas kustējās.

Debesis kļuva gaišākas, mēneši norietēja, un saule uz­lēca, sākoties jaunai dienai Jezgas zemē. Ragainā Barona pilī skanēja smagi soļi un dusmīga murmināšana. Ragainais Barons pats noskrēja lejā pa pils kāpnēm un izgāja dārzā.

"Kur tās ir?" viņš kurnēja. "Kur tās varētu būt? E$ Ūūūf! Kas tas tāds?"

"Tas esmu es, kungs," atskanēja sīka balss. "Bensons."

Ragainais Barons paskatījās lejup uz zemi sev pie kājām, kur mazs goblins ar lielu degunu viens no pils dārz­niekiem gulēja putekļos. "Skaties, kur tu ej, Benson."