Jezgas zeme

Džo apstājās kā zemē iemiets. "Pūķis? iMilzis?" viņš jau­tāja. "Vai tu nopietni gribi teikt, ka man vajadzētu cīnīties ar pūķiem un milžiem?"

"Un virmpušiem," Norberts viņam atgādināja. "Tie ir nikni, zvīņaini mazi zvēriņi," viņš teica, nemierīgi skatī­damies apkārt.

"Tu esi karotājvaronis, barbariskais, Džo," Randalfs līks­mi teica. "Mežonīgas asinis plūst tavās dzīslās. Svešinieks no svešas zemes, kas tvīkst pēc piedzīvojumiem un ir pil­nīgi bezbailīgs!"

"Jā, nu…" Džo iesāka, bet pretīga smaka iecirtās viņam nāsīs, iekams viņš paguva pabeigt. "Fūā! Kas tā par šaus­mīgu smirdoņu?"

Norberts aizspieda degunu. "Pelējuba kaldi," viņš teica.

"Un pelējušāki nekā jebkad," sacīja Veronika. "Varbūt tev vajadzēja ieguldīt naudu arī Likteņa drēbju knaģī," viņa ieteica Randalfam. "Mūsu karotājvaronis izskatās mazliet zaļgans."

Tā bija taisnība. Džo noteikti cīnījās ar sliktu dūšu. Lai gan smaka nebija tik sīva kā Goblinpilsētā, siltā dvaka, ko vējš atnesa no Pelējuma kalniem bija tik pretīga, ka iekšas sagriezās miltrasas, peļu mēslu un naftalīna sajaukums. Kad viņi pagriezās ap stūri, kalni pacēlās viņiem priekšā. Tie bija augsti, roboti, draudīgi un ļoti, ļoti appelējuši.

"Tie smird!" Džo noelsās.

"Pelējuma kalni ir ārkārtīgi veci, Džo," asi noskaldīja Randalfs. "Katrā ziņā reiz tu pats būsi vecs un smakojošs."

"Bet…" Džo iesāka.

"Un kā tev tas patiks, ja katrs garāmgājējs tev sacīs, ka tu smirdi, ko?"

Džo papurināja galvu. Reizēm Jezgas zemē vienkārši nebija nekādas jēgas strīdēties.

"Lai vai kā, Džo," Norberts piebilda, "neraizējies. Tu drīz pieradīsi."

Viņi gāja tālāk. Jūdzi pēc jūdzes. Ar Randalfu un Vero­niku uz viena pleca, Džo uz otra un Henriju, kas rikšoja blakus, Norberts nelokāmi soļoja uz priekšu.

Pēc pāris stundām taisnā virzienā, ceļā aizvien vairāk parādījās līkumi. Tas vijās cauri ielejām starp augstiem, robotiem kalniem. Džo par pārsteigumu, Norbertam bija taisnība; viņš tiešām pierada pie nepatīkamās smakas. Vai, pareizāk sakot, apkārt risinoties visam citam, viņš to pilnīgi piemirsa.

Spalvainas plkstkodes, viņiem tuvojoties, aizplivinājās projām, skaļi pīkstēdamas. Nelidojošie spranda putni lē­kāja pa zemi, aiz sašutuma čivinādami. Atskanēja savādi būkšķi un spokaini auru trokšņi, un vējš pūta, un Džo likās, ka tālumā viņš dzird dīvainu škindonu.

Kad viņi nonāca pie vietas, kur ceļš sadalījās, Norberts apstājās. "Uz kuru pusi, kungs?" viņš jautāja.

Randalfs, kurš uz pāris minūtēm bija iesnaudies, atvēra acis un paskatījās apkārt.

"Uz Ragainā Barona pili, kungs," Norberts turpināja, "man nogriezties pa labi vai pa kreisi?"

"Pa kreisi," teica Randalfs.

"Uz kurieni ved otrs ceļš?" jautāja Džo.

"Uz Nekurieni," atbildēja Randalfs. Viņš viegli pasita ar savu zizli Randalfam pa galvu. "Dodies tālāk, Norbert," viņš sacīja.

Tālāk, asi pagriežoties ap stūri, Džo ar bijību skatījās uz dūmeņu grupai līdzīgu kalnu, kas pavērās acīm. Liels un iespaidīgs tas slējās augstu pāri citiem kalniem. No krā­tera tā galā cēlās mazas dūmu strūkliņas, kas izlocījās pe­lējušajā gaisā un pazuda.

"Kas tas?" viņš jautāja.

Kalns izgrūda klusinātu, rībošu dunn un izmeta nelielu dūmu gredzenu. Randalfs, kas atkal bija iesnaudies, miegā noņurdēja.

"To sauc par Dunošo kalnu," teica Veronika.

"Jo tieši to tas dara," izpalīdzīgi piebilda Norberts. "Tas dun!"

Dunn.

Vārgais troksnis atskanēja atkal. To pavadīja otrs dūmu gredzens. Pelējuma smaka kļuva mazliet stiprāka. Šoreiz Randalfs atvēra acis.

"Vai es kaut ko dzirdēju?" viņš apjautājās.

"Tas bija Dunošais kalns, kungs," sacīja Norberts. "Tas dunēja."

"Lieliski," teica Randalfs. Viņš izberzēja acis. "Tad mēs esam gandrīz klāt. Ragainā Barona pilij vajadzētu būt aiz nākamā stūra. Burvīga vieta…"

"Ja neņem vērā smaku," piebilda Veronika.

Ceļš aizlocījās pa kreisi. Randalfs rādīja uz leju cauri pelējušam, putekļainam gaisam uz garu smaiļu un tornīšu grupu, kas pacēlās pāri robotām kalnu galotnēm. "Te tā ir," viņš paziņoja. "Ragainā Barona pils."

Norberts nodrebinājās. "Šī vieta man uzdzen drebuļus,"

viņš teica. "Vienmēr ir uzdzinusi."

"Un kas attiecas uz pašu Ragaino Baronu," piebilda Ve­ronika, "viņš var būt tik…"

Tieši tad papagailienes balsi nomāca skaļa rīboņa, kas nāca no Elfu meža. Džo pagriezās, lai paskatītos. Žva­dzošā skaņa pieņēmās spēkā. Nākamajā mirklī kaut kas savāds, biezu putekļu apņemts, parādījās no tālīnajiem kokiem un brāzās uz viņu pusi.

"Skrejošs bars!" Veronika iekliedzās. "Skrejošs āžu bars!"

Vismaz Džo likās, ka tā viņa teica. Samiedzis acis, viņš raudzījās tālumā. "Āžu bars?" viņš pārjautāja. "Vai tu esi droša?"

"Nevis āžu, kurlais," izlaboja Veronika, "bet nažu)."

"Patverties slēpnī!" Randalfs uzsauca, baram tuvojoties.

Džo paslēpās aiz liela akmens un izbrīnā vēroja, kā garām padrāzās liels pūlis dažādu virtuves un galda pie­derumu. Naži, dakšiņas un karotes, pavārnīcas un knaib­les, grieznes un iesmi, lobītāji, asināmie, dauzāmie un stampas visi ar mežonīgu un neprātīgu sparu traucās uz Pelējuma kalniem.